Reti lasu komentārus par laikrakstos publicētajiem rakstiem vai tajos minētajiem cilvēkiem, bet tajās retajās reizēs arvien no jauna pārsteidz, cik tie ir aprobežoti, nezinoši, nesaprotoši, pat ļauni. Ka tikai varētu pateikt kaut ko sliktu, noniecināt visu un visus! Tiesa, COVID-19 pandēmijas saasināšanās dienas bija izņēmums – tad varēja lasīt arī labus un atzinīgus vārdus. Jau nopriecājos, ka vīruss būs mainījis attieksmi, būsim kļuvuši iecietīgāki un labestīgāki. Kas to deva! Informāciju, ka Druvienas pagastā tiek atjaunota vecā pienotava, lai būtu vieta, kur varētu radoši darboties un uzzināt daudz ko interesantu visi, kas to vēlas, papildina nelabvēlīgi komentāri. Manuprāt, nebūtu pat svarīgi, kas to dara, jo galvenā ir vēlme atjaunot, dot, nevis ņemt. Acīmredzot komentētājiem tas nav saprotams vai arī katrs spriež pēc sevis – tie esot bezpajumtnieki, kuri vēlas kļūt bagāti. Kā tas iespējams, brīvprātīgi ziedojot savu laiku un darbu? Tā vietā, lai paši iesaistītos šajā darbā, vieglāk ir apšaubīt un noliegt. Tomēr tikai tā varētu saprast, kas un kā patiesībā notiek, kā arī izdarīt pamatotus secinājumus. Diemžēl tāda veidojas vispārējā tendence ne tikai attiecībā uz komentāriem – nezināt, nesaprast, bet spriest un vērtēt. Turklāt kategoriski! Ja kaut ko dara pašvaldība, uzreiz ir skaidrs – grib nozagt vai arī iebāzt naudu savā kabatā. Daudzi ir pārliecināti un “zina”, kā kam jābūt, kas un kā jādara, kā jāuzvedas un jādomā. Tiek aizmirsts būtiskākais – par citiem vajadzētu spriest nevis pēc ārējā izskata vai vārdiem, bet pēc darbiem. Taisnīgas tiesas jeb sprieduma simbols – Temīda ir akla. Temīdas svari vērtē argumentus un to pamatotību ar pierādījumiem. Komentētājiem tādu nav, bet viņi uztur sevī pārliecību, ka ir labāki par citiem, uzspiežot savu nostāju, attieksmi, viedokli. Ieraudzīt savā rīcībā trūkumus viņi nespēj, jo tas sašūpotu trauslo priekšstatu par sevi. Latviešu sakāmvārds rezumē: “Cita acī skabargu redz, savā baļķi neredz.”
