Jau pagājušajā gadā Gulbenes novada pašvaldība uzsāka vērienīgu projektu, lai tiktu skaidrībā ar novadā esošajām publiskajām ūdenstilpēm. Projekta galamērķis ir izstrādāt šo ūdenstilpju ekspluatācijas noteikumus, sakārtot zvejniecības regulēšanu, zivju resursu atjaunošanu un pat nodrošināt sabiedrisko kārtību uz ūdeņiem un pie tiem. Šogad tas pats tiek darīts citās pašvaldības ūdenstilpēs, un mērķi, visticamāk, ir tie paši. Lai tam visam būtu pamats, tiek veikta ezeru kopējā ekoloģiskā stāvokļa novērtēšana, kas uzticēta Vides risinājumu institūta pētniekiem. Domājams, ka šis pasākums nav lēts, taču, tā kā tam ir rasts Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalsts, tad varbūt tas tomēr atmaksāsies. Manuprāt, šis projekts ir laba lieta, it sevišķi tas, ka sabiedriskajās apspriešanās tika iesaistīti visi, kam rūp ezeru nākotne, jo daudzus taču interesē, kādā ūdenī mēs peldamies un kādas zivis ķeram. Vai iedzīvotāji ir bijuši sadzirdēti? To uzzināsim tad, kad pašvaldība publicēs ūdeņu izmantošanas noteikumus. Pagaidām nopublicēti vien Vides risinājumu institūta pētnieku darba rezultāti par publiskajām ūdenstilpēm, kurus izlasīs vien retais. Es to izdarīju, neviena neskubināts, un sapratu, ka tik vērienīgs un sīki detalizēts pētījums diez vai palīdzēs rūpēties par mūsu ezeriem, it sevišķi jau publiskajiem, kur vienīgo pašvaldības aprūpētu peldvietu zinu pie Ušura ezera. Viss pārējais ir privātās rokās, nepieejams vai arī apaudzis ar “necaurejamu džungli”. Lai saprastu, ka ūdens līmeni regulējošām būvēm vajadzētu būt pašvaldības, nevis privātās rokās, lai izveidotu piebraucamu ceļu un laivu ielaišanas vietas, nav vajadzīgs pētījums. Ir vajadzīgs cilvēks, kuru tas interesē un kurš pieliek visas pūles, lai tas taptu. Ļoti labs piemērs ir Stāmeriena, kur kāds taču rūpējas gan par peldvietu sakopšanu un uzlabošanu, gan ezera tīrīšanu. Un tas viss, piedodiet, bez pētījumiem un saistošajiem noteikumiem. Ticu, ka projekts tiks novests līdz galam un noteikumi taps, taču neticu, ka pēc trim gadiem varēšu normāli piebraukt pie Augulienas ezera un, nelaužot kaklu, ielaist tur laivu. Ne viens, ne pat desmit droni nevarēs nodrošināt kārtību pie ūdeņiem un saglabāt zivju resursus. To varēs vai nu fanātiski, vai labi atalgoti cilvēki, kuri nepārtraukti klīdīs pa mūsu ezeriem un atgādinās par savu klātbūtni. Tas ir skaidrs kā diena arī bez pētījuma.
