Nesen kādā no intervijām lauku mājas pagalmā manu uzmanību piesaistīja kāds mazs dzīvnieks, kurš naski darbojās nesen nopļautajā zālē. Pieejot tuvāk, sapratu, ka tas ir viens no sermuļu dzimtas pārstāvjiem, kurš mielojās ar ne pirmā svaiguma nelielu vardi. Tas nemaz negrasījās laisties lapās un labprāt pozēja fotokamerai. Vēl vairāk – mēģinot pieskarties, zvēriņš agresīvi rūca un centās iekost rokā.
Ziņkārība ņēma virsroku – stundu iegrimu interneta važās, lai noskaidrotu- zebiekste vai sermulis? Man palīdzēja “Vikipēdija”, “Latvijas daba”, “Vides vēstis” un vairāki citi portāli. Šī nebija pirmā reize, kad tikos ar šo mazo “susļiku”, un vienmēr esmu to noturējis par sermuli, taču pēc kārtīgas izpētes šoreiz tā tomēr izrādījās zebiekste (Mustela nivalis), kas ir pats mazākais plēsīgais zīdītājs uz zemes. Tā ķermeņa garums mātītēm ir 11-22,5 centimetri, tēviņiem – 13-26 centimetri; svars – 45-200 grami. Virs zemes uzturas salīdzinoši maz, pārvietojas galvenokārt pa kurmju un peļveidīgo grauzēju alām, ziemā – arī zem sniega segas.
Latvijā zebieksti mēdz sajaukt ar sermuli. Lai arī sermulis ir nedaudz lielāks, masīvāks un smagāks par zebieksti, visvieglāk abus atšķirt pēc astes. Zebiekstes aste, salīdzinot ar sermuļa asti, ir īsa, turklāt vasarā tā ir viscaur brūna kā pārējais kažoks, bet ziemā pilnīgi balta. Toties sermulim astes gals ir melns gan vasarā, gan ziemā. Izrādās, ka zebiekste ir ēdelīga – dienā apēdot pusi no sava svara, taču mēdz nogalināt vairāk, nekā spēj apēst, nesmādējot arī mazos putnēnus un izpostot to ligzdas.
Zebiekste nav sveša arī latviešu mitoloģijā un saistīta ar lietuvēna vārdu. Latviešu valodas vārdnīcā skaidrots, ka lietuvēns ir “ļauns radījums, kas naktī moka cilvēkus, jādelē lopus”. Nostāsti vēsta par šī mošķa īpašo tieksmi darīt pāri tieši zirgiem. Lietuvēns stallī piesietu zirgu tumsas aizsegā spējot novest līdz pilnīgam bezspēkam – saimnieks no rīta savu lopiņu ierauga, nojātu putās, ar sapinkotām krēpēm, saskrāpētu kaklu un muguru, bailēs izvalbītām acīm. Tikai samērā nesen tika atklāts, ka zirgu jājēja lietuvēna lomu veiksmīgi spēlē kāds dzīvnieks, proti, zebiekste. Skaidrojums ir gaužām vienkāršs – lopi, arī zirgi, svīst. Sviedri, kā zināms, satur sāls kristāliņus, bet zebiekstei sāls garšo. Dzīvnieciņš kāpelē pa zirga krēpēm, drasē pa tā muguru – laiza izžuvušo sviedru pilienu sāļās paliekas un gaida svaigus izdalījumus no sviedru dziedzeriem! Tāds, lūk, ir šis nešpetnais plēsējs.
