Šī ir savāda vasara. Saules ir daudz, šķiet, tādējādi daba cenšas kompensēt COVID-19 pandēmijas nomācošās ēnas ietekmi. Tā ierobežo, liekot domāt par īpašiem veidiem, kā rīkot pasākumus un atcerēties mums visiem tik svarīgo un nozīmīgo. Tomēr Gulbenē “Baltijas ceļa” gadadiena pagāja nepamanīta, lai gan šobrīd tā iegūst īpašu nozīmi Baltkrievijas iedzīvotāju miermīlīgajā cīņā par neatkarību un demokrātiju. Tiekoties ar Rankas pagasta “Vecpāpanu” saimnieku Māri Brenci, protams, tiek pārrunāti notikumi Latvijā pirms 31 gada un kaimiņvalstī šobrīd.
– Protams, atceros 23.augustu, kad kopā ar dzīvesbiedri Olgu, bērniem Zani un Valdi, kuriem bija vien 3, 4 gadi, ar Tautas frontes pagasta grupas vadītāju Imantu Bogdanoviču “moskvičā” braucām uz mūsu rajona iedzīvotājiem ierādīto vietu “Baltijas ceļā” Valmieras – Rūjienas šosejas posmā. Pa mašīnas logu izkārām Latvijas karogu. Bija bažas, ka varētu būt kāds tukšais posms cilvēku ķēdē, tāpēc līdzi bija tautiskās jostas, ja neizdotos sadoties rokās. Mums blakus bija Roberts Arens ar kundzi, bet citus grūti nosaukt, jo tas kaut kur no atmiņas ir pagaisis. Pieļauju, bija arī cilvēki, kas neuzdrošinājās stāties “Baltijas ceļā”. To, ka bailēm bija pamats, apliecina augusta pučs divus gadus pēc “Baltijas ceļa”, tā mērķis bija atjaunot padomju iekārtu, nepieļaut neatkarību un demokrātiju.
Iespējams, tagad lielāka iniciatīva Atmodas atceres pasākumu rīkošanā ir jāizrāda pašiem. Es janvārī aicināju tikties “Vecpāpanos” barikāžu dalībniekus. Sanāca apmēram 30 rancēnieši, kas atcerējās daudz ko tādu, ko neredzēja un nezināja citi, baudījām zupu, kas tika vārīta ārā uz ugunskura, dzērām vīnu un dziedājām. Viss bija tāpat kā uz barikādēm. Piedalījās arī toreizējais Tautas frontes līderis Gulbenes rajonā Juris Zeibārts, kurš dalījās savās atmiņās.
– Kā vērtējat notiekošo Baltkrievijā, kur tiek izmantota baltiešu dziesmotās revolūcijas pieredze cīņā par brīvību un demokrātiju?
– Man ir traģiskas sajūtas, vērojot, kā Baltkrievijā valsts vara un iekšlietu struktūras varmācīgi izturas pret protestantiem. Viņi nemēģina gāzt valsts varu, kā uzsver Aleksandrs Lukašenko, bet pieprasa demokrātiskas prezidenta vēlēšanas un aicina atbrīvot politieslodzītos. Cilvēkus izklīdina ar ūdensmetējiem un gumijas lodēm, daudzi tiek aizturēti un arestēti, ir arī bojā gājušie. Kā tas ir iespējams pasaulē, kur valda demokrātija? Tas mani uztrauc, jo domāju, vai mēs mazajā Latvijā esam pasargāti. Kā rīkosies NATO, ja mūsu lielais kaimiņš – Krievija – sadomās te iebrukt? Jācer, ka tik tālu neaizies. Gribu vilkt paralēles, atceroties 1991.gada augusta puča notikumus Maskavā, nosakot valstī ārkārtas stāvokli un ievedot galvaspilsētā bruņotas vienības. Tās varēja vērsties pret demonstrantiem, tomēr karavīri nostājās Borisa Jeļcina pusē. Domāju, ka arī Baltkrievijā karavīri atteiksies sist vai šaut uz savējiem. Protams, šobrīd situācija ir smaga. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka vairākums iedzīvotāju nav apmierināts ar Lukašenko valdīšanu un vēlas pārmaiņas. Pirms vairākiem gadiem biju Baltkrievijā, Gomeļas apgabalā. Neko īpaši sliktu nevaru teikt – ceļi ir labi, lauki nokopti, apkārtne izpļauta, bet, iebraucot sādžā, redzamas tādas mājas, kādas te nav nevienas. Acīmredzot tur cilvēkiem nepietiek līdzekļu normālas dzīves nodrošināšanai, viņi dzīvo lielā nabadzībā.
– Esat bijis vietējās pašvaldības deputāts, tāpēc varat spriest, kā ar demokrātiju ir pie mums.
– Manuprāt, dažkārt mums demokrātijas ir par daudz. Tas attiecas uz skolām, kur bērni var atļauties rupji nolamāt skolotāju. Es to neizturētu, bet skolotājs nedrīkst bērnam pat pieskarties. Ja man jautātu, ko es izdarīju, kad biju deputāts, varu teikt, ka tieši mana iniciatīva bija pamatā pašvaldības lēmumam apdrošināt pagasta pārvaldes vadītāju veselību un dāvināt naudas balvas senioriem, kuriem ir vairāk par 80 gadiem. Tagad saku visiem senioriem – dzīvojiet līdz 100 gadiem, jo tad varēsit saņemt 100 eiro. Kad biju deputāts, pārstāvot ZZS, centāmies neizlēkt ar populistiskiem lēmumiem, saprotot, ka tādus nevar īstenot. Diemžēl pēdējos gados neesmu sastapis nevienu cilvēku, kurš secinātu, ka tagad novadā dzīvojam labāk. Turklāt neapmierinātība sevišķi jūtama sakarā ar lēmumiem, kuri nosaka ierobežojumus COVID-19 dēļ.
– Kādu redzat perspektīvu?
– Dzīvojam kopā ar dēla ģimeni. Acīmredzot dēls nepārņems manu vīndara biznesu. Viņu interesē automašīnas un to remonts, ne velti ir apguvis autoelektroniku. Vēl varu strādāt. Ja arī neviens neturpinās manu darbu, paliks mājas. Kad šogad veicām remontu, izjaucot vienu šķērssienu, uz baļķa atklājās uzraksts “Jānis no Jaunpiebalgas ar brūti Madi. 1860.gads”. Acīmredzot tas ir gads, kad Jānis būvēja šo māju. Vēlāk to no Zemkopības ministrijas nopirka saimnieks, pie kura 1922.gadā sāka strādāt mans tēvs. Droši vien strādāja labi, jo 1927.gadā saimnieks māju līdz ar visām ēkām un zemi 24 hektāru platībā norakstīja tēvam. Protams, grūti prognozēt, vai kāds no mazbērniem paliks Rankā, taču, nenoliedzami, cilvēku laukos paliek arvien mazāk. No Pierīgas te ir pārcēlusies viena ģimene. Redzot, cik grūti jāstrādā laukos, nav pamata cerēt, ka tādu būs daudz. Turklāt ir vajadzīga materiālā un finansiālā bāze, lai uzsāktu ražošanu, varētu strādāt un pelnīt.
– Saulainā vasara bijusi labvēlīga vīnogām. Vai šis ir veiksmīgākais ogu ražas gads?
– Jā, protams, jo ogu ir salīdzinoši daudz. Pagājušajā gadā no 100 stādiem novācām apmēram 70 kilogramus vīnogu, bet šogad būs vairāk nekā divtik. Vēl vīnogas briest un gatavojas. ‘Cīravas agrās’ ogas ir gatavas un ļoti saldas, to sulā ir 16 % cukura. ‘Zilga’ vēl nav ēdama. ‘Hasanskaja sladkaja’ nedaudz iekrāsojas un var jau pagaršot, bet Sukatnieka ‘Sukribe’ un ‘Supaga’ vēl ir zaļas. Ābolu šogad nav daudz. Šķirne ‘Auksis’ bagātīgi ziedēja, bet ābolu ir salīdzinoši maz. Toties turpat blakus ‘Antejs’ ir pilns āboliem no vienas vietas. Avenes ir gandrīz nolasītas. Tās ir vecas, tāpēc gatavojamies nopļaut un atjaunot stādījumus.
– Vairumu ogu un augļu droši vien spiedīsiet sulā, bet vai tiks saglabātas arī svaigas vīnogas?
– Līdz šim man nebija zināms, kā šīs ogas varētu saglabāt svaigas. Nesen bija ieradušies cilvēki, kas stāstīja, kā vīnogas svaigas saglabā Gruzijā. Kad vīnogas ir gatavas, nogriež ogu ķekarus un sakar pagrabā uz izvilktām stieplēm, turklāt uz katra ķekara kātiņa uzdur svaigu vīnogu. No šīs vīnogas ogu ķekars barojas un saglabā svaigumu. Kad oga uz kātiņa ir sažuvusi gandrīz kā rozīne, to noņem un uzdur jaunu svaigu vīnogu. Biju pārsteigts, bet mēģināšu.
– Kāds ir guvums no vīna raudzēšanas un tā piedāvāšanas degustācijai? Vai COVID-19 ietekmē viss ir apstājies?
– Vislielākais ieguvums ir emocijas, tiekoties ar cilvēkiem. Ja paslavē, ka vīns bija baigi labais, ir gandarījums! Redziet, vīns ir dzidrs un caurspīdīgs! To pārdodu tikai te uz vietas vai tirgū, jo nevēlos, ka veikalos pieliek savu uzcenojumu – nebūt ne mazu. Turklāt mūsu mājražošana vairāk ir vaļasprieks, nevis peļņas avots. Tiesa, licence ir 1000 litriem vīna gadā. Tāds apjoms gada laikā kaut kur pazūd.
Tiesa, trīs mēnešus te bija pilnīgs klusums. Arī mēs ar sievu nekur nebraucām. Parasti mūsu viesu mājā dzīvo strādnieki vai tūristi, bet šovasar – neviena. Dzīvības un nāves jautājums tas, protams, nav, bet nākas savilkt siksnu. Dēls strādā, mums ar sievu ir pensija, varam iztikt, tomēr nākas ierobežot izdevumus. Tagad jau jūtams, ka viss pamazām atjaunojas. Uz vīna degustāciju ir pieteikusies liela igauņu grupa no Tartu. Nesen bija grupa no Ropažiem.
