Jasmīna Pētersone mācās Gulbīša pamatskolā 9.klasē. Viņa atzīst, ka mūsdienās viss ir ļoti digitalizēts un cilvēki biežāk šodien izvēlas lasīt informāciju internetā, nevis meklēt grāmatās.
“Protams, arī mēs, jaunieši, vairāk lasām visu digitāli. Tomēr ir jaunieši, kam ļoti patīk lasīt grāmatas, kas to dara un pat nevar iztikt bez lasīšanas. Ticu, ka ir daudzi tādi, kas vēlētos, kaut būtu vairāk laika, ko varētu veltīt grāmatām. Manuprāt, mēs ļoti daudz laika zaudējam, ja to izvēlamies pavadīt telefonā un internetā,” vērtē Jasmīna.
Literatūras stundās viņai visvairāk patīk lasīt lugas, tām līdzās nekur neizpaliekot arī dzejoļi. Īpaši prātā palikusi Māras Zālītes daiļrade, jo tajā ir daudz par vērtībām – mūsu Latviju un ģimeni. “Literatūrā mēs mācāmies par slaveniem dzejniekiem, par to, kas vispār ir dzeja, par pasakām, par vēsturiskiem apzīmējumiem, par latviešu paražām, ticējumiem un svētkiem.”
Jasmīna sevi nesauc par dzejas rakstītāju, jo lielā aizraušanās ir fotografēšana. Ar fotomākslu viņa plāno saistīt arī nākotni. Tomēr šad un tad uz papīra uzliek kādas pārdomu rindas. Arī mums viņa uztic kādu savu dzejoli, kurš ir mīļš. Jasmīna saka, ka apraksta to, ko pazīst.
Jasmīnas dzeja
Manas mājas!
Man manas mājas – vismīļākās.
Te putnu dziesmas vissaldākās,
Te rudenī lapas viskrāšņākās
Un vasarā zāle viszaļākā.
Pīles skaļi peras pa dīķi,
Saules stari silda mīļi, mīļi,
Te ziemā sniega sega tik mīksta, mīksta,
Pēc lietus smarža ļoti svaiga.
Pagalmā bildes – visskaistākās,
Taureņiem spārni viskošākie,
Istabā gulta vismīļākā.
Istabā silti, pat ja ārā ir auksti.
Kad vardes mostas, tās jocīgi kurkst,
Vasarā ceriņi smaržo pie mums,
Mīlestības koks veras vaļā spoži,
Vasara iesākas ļoti koši.
Te mājas manas, mīļās mājas,
Te garlaicīgi nav nekad,
Man manas mājas – pašas mīļākās!
