Vēlme
būt vislabākajam un pārlieku liela centība ir tieši tāda pati
atkarība kā azartspēles, narkotikas, ēdiens un iepirkšanās.
Linda
savā ziņā darbaholiķe ir bijusi jau teju no pirmās klases. Tikko
kā viņai tika uzdoti mājasdarbi, viņa taisnā ceļā devās uz
bibliotēku, lai mājasdarbus izpildītu tur, piedāvājot visus
pieejamos palīgmateriālus. Uzņemšana prestižā augstskolā
Lielbritānijā tikai stiprināja vēlmi būt vēl veiksmīgākai.
Tieši šādu pašu – darbaholisma – ceļu bija gājuši arī
viņas vecāki. Lindai gan šī pārlieku lielā centība un
mīlestība uz mācībām jau robežojās ar ko citu – viņa kļuva
ārkārtīgi neiecietīga un nelaimīga, ja viņai kaut kas
neizdevās.
“Man
likās, ka noteiktā vecumā ir jāsasniedz noteikti griesti,
noteikti mērķi, turklāt maksimāli jākoncentrējas uz tām jomām,
kurās man tik labi nevedas,” saka Linda, kurai tagad ir 27 gadi.
“Sacīju sev, ka šī piepūle ar mācīšanos šobrīd atmaksāsies
nākotnē, un man varbūt nebūs tik smagi jāstrādā. Un tad es
būšu laimīga.”
Linda
šobrīd ir pašnodarbinātā un strādā divus darbus – viens ir
mārketinga nozarē, otrs kādā digitālās vides uzņēmumā.
Strādā garas stundas, dažbrīd miegam atveltot vien piecas
stundas. Viņa vērtē, ka darbam atdot ap 90% sava laika.
Šis
ir klasisks gadījums, kad darbinieks strādā garas stundas,
cenšoties attaisnot kādu paša vai priekšnieka uzliktu mērķi vai
iedomu par produktivitāti. Angļu valodā to sauc par “junk
productivity” – līdzīgi kā zinām, kas ir “junk food”. Tas
ir kā pusfabrikāts, ātrās uzkodas.
Beigās
sabrūk ģimene
Vēlme
būt vislabākajam un pārlieku liela centība ir tieši tāda pati
atkarība kā azartspēles, narkotikas, ēdiens un iepirkšanās.
“Cilvēks var nemitīgi alkt pēc atzinības vai, piemēram, algas
pielikumiem. Problēma ir tajā, ka jebkura atkarība visu laiku
pieprasa arvien lielāku un lielāku apmierinājuma sajūtu, kas
prasa arvien vairāk resursu. Un vienā brīdī tas sāk strādāt
pret jums. Simptomi – pieaugoša uzbudinātība, aizkaitinātība,
depresija, bailes,” britu raidsabiedrībai BBC skaidro Teksasas
Universitātes Smadzeņu veselības centra vadītāja Sandra Čepmena.
Atkarība
ir smadzeņu slimība, kas rada kompulsīvu uzvedību, par spīti
kaitīgajām sekām.
Tieksmei
pēc produktivitātes ir gan arī “pozitīvāks” piesitiens,
piemēram, atšķirībā no azartspēlēm – tas ir sabiedrības
uzskats par it kā veiksmīgiem cilvēkiem, aiz tā neredzot būtībā
slimību. “Tas taču izskatās labi – jo vairāk tu strādā, jo
labāk. Tu esi veiksmīgāks, tev ir laba alga un tā tālāk. Daudzi
nemaz neaptver to postu, ko tas sev nes līdzi ne tikai tam cilvēkam,
bet arī ģimenei. To saprot tikai tad, kad, piemēram, cilvēks
emocionāli sabrūk vai pēkšņi tiek šķirta laulība. Un tad
klasiski – kā tad tā, tik skaists pāris, darbā tik labi gāja,
bija daudz naudas!” saka L. Čepmena.
Ko
cilvēki, viens otru satiekot, jautā un sagaida atbildē? Pirmais
teju vienmēr ir darbs, vēl labāk – daudz darba. Retos gadījumos
tā ir veselība, nemaz nerunājot par pēdējo izlasīto grāmatu
vai apmeklēto semināru.
Darbaholiķis
var pelnīt daudz naudas – tas viņam padodas kā rīta jogas
vingrinājums. Taču ar atkarībām ir jāsaprot viens – īstermiņa
ieguvumi nekad neatsvērs ilgtermiņa sekas, kas teju visos gadījumos
ir postošas.
Norvēģijā
Notingemas Trentas universitātes veiktajā pētījumā redzams, ka
apmēram 8% ir atkarība no darba, līdzīgus rezultātus uzrāda
cits pētījums Ungārijā. Psihologi norāda, ka skaitļi noteikti
ir lielāki un tiem ir tendence pieaug, taču ir pilnīgi skaidrs, ka
vismaz 8% darbaļaužu ik dienu ir sprintam līdzīgs darba temps.
Psiholoģijas
žurnālā “Psychology Today” vēstīts, ka ASV 10% ir atkarīgi
no darba. Psihologi norāda: tas ir biedējošs cipars. Šobrīd,
iespējams, darba atkarības sekas nav tik redzamas, jo nav vēl tik
klasificētas – ja zinām, ka narkomāns ir miris no pārdozēšanas,
tad cilvēks, kurš miris no sirdsdarbības apstāšanās, diez vai
tiks pieskaitīts darbaholiķu statistikai. Iespējams, kāds to
varētu izskaidrot ar izdegšanu, taču ne kā ar atkarību no darba.
Piecminūšu
maratons
Darba
atkarīgie pētījumos stāstījuši, ka sakne bijusi bailes izniekot
laiku. Viņi, piemēram, sašķiro visu savu dzīvi tajā, kas ir
produktīvs, un kas – nav. Piemēram, pārtikas pirkšanai laiks ir
jāziedo, jo tas tevi uztur pie dzīvības, taču hobiji nav
produktīvi. Tiesa, daudzi šie darba atkarīgie hobijus pārvērš
biznesā – ASV medijā CNN atrodams stāsts par kādu puisi, kurš
videospēļu hobiju pārvērta kompānijā, kurā ikviens var radīt
savu spēli.
Kā
jau visiem atkarīgajiem, pazīme ir viena – vēlme apmierināt
savu atkarību ir spēcīgāka par jebkādu citu izklaidi, piemēram,
laika pavadīšanu ar saviem mīļajiem. “Var skanēt auksti, bet,
domājot par laika pavadīšanu ar savu nu jau ilggadējo draudzeni,
es domāju tieši tāpat kā par laiku, kuru es pavadu ēdot vai
vingrojot. Pat ja es tajā brīdī negribu to darīt, es zinu, ka man
tas ir vajadzīgs, lai būtu laimīgs,” BBC citē kādu pieredzes
stāstu.
Kāds
cits pieredzes stāsts: jauns vīrietis atteicās no iespējas studēt
jurispudenci, tā vietā izvēlējās augsti apmaksātu darbu kādā
apmācību uzņēmumā. Pēc diviem gadiem viņu paaugstināja par
vadītāja vietnieku. Vēl pēc četriem gadiem ģimene un attiecības
viņam vairs nebija svarīgas. “Strādāju 70 stundas nedēļā,
savu kalendāru plānoju piecu minūšu grafikā. Man bija tolaik
diezgan ilgas attiecības, un tad es viņai iedevu savu kalendāru,
lai viņa varētu rezervēt sev laiku ar mani. Neilgi pēc tam arī
izšķīrāmies.”
Paralēli
parādījās arī atkarība no alkohola, pirms pāris gadiem viņš
sabruka. Šobrīd joprojām viņš apmeklē terapeitu, un lietas ir
krietni uzlabojušās. “Izniekoju sešus savas dzīves gadus, man
nebija draugu, romantisku attiecību, zaudēju saikni ar ģimeni.
Kādā brīdī man palika kauns.”
Šobrīd
viņš sava piecminūšu kalendāra ekrānšāviņus rāda klientiem
paša radītajā koučinga uzņēmumā, lai parādītu, kā noteikti
nevajag darīt. Ar terapeita palīdzību viņš mācās, kā
nospraust robežas, lai kāja atkal nepaslīdētu. “Ne vairāk kā
trīs projekti dienā, ne vairāk kā trīs klientu dienā, strādāju
trīsarpus dienu nedēļā. Trīs man ir labs cipars.”
Viņš
lūdz citiem mosties agrāk, lai novērstu darba postošo ietekmi.
Jāatceras, ka atkarība nepienāk vienā dienā, un arī tiem,
kuriem šobrīd ir ģimene un citas intereses ārpus darba, ir vērts
sākt kaut vai ar darba e-pasta neapskatīšanu brīvdienās. Ja to
gribas darīt, ir vērts padomāt, kāpēc tā.
Jo
vairāk, jo labāk
“Vairums
cilvēku, kuri pie manis atnāk, ir augsta kaluma zvaigznes un ļoti
veiksmīgi. Bet bieži vārdi, ar kuriem viņi apraksta savu darba
stilu, ir “neilgstpējīgi”, “bezjēdzīgi”, un viņiem vajag
palīdzību, lai tiktu atpakaļ uz ceļa,” savu pieredzi stāsta
grāmatu autors (piemēram, “Strādā gudrāk, dzīvo labāk”/“Work
Smarter, Live Better”), produktivitātes eksperts Cyril
Peupion.
Viņš izdala trīs tipus.
Pirmie
ir ārkārtīgi organizēti, apsēsti ar detaļām – viņu galdi
visticamāk ir supertīri un pildspalvas ir sarindotas pēc krāsām,
e-pasta pastkastītē nav nevienas neizlasītas vēstules un
izlasītās ir saliktas pa mapēm. Taču šāds darbinieks ir
zaudējis kopainu un visticamāk nebūs pienesums uzņēmuma
produktivitātes celšanā, viņš pēc būtības strādā tikai sev,
taču dara to postošā veidā.
Otrs
tips ir apsēsts ar paša sasniegtajiem mērķiem, izvairās no
sadarbības, komandas rezultātiem. “Viņi ir tā fokusējušies uz
savu pasauli, ka jebkurš lūgums izdarīt kaut ko ārpus tās tiks
uzņemts bez intereses. Viņiem it kā ir lielā bilde galvā, taču
tur nedominē uzņēmums, vairāk viņš pats.”
Trešie
kļūdaini produktivitāti pielīdzina jaudai, kvantitātei. “Viņi
domā – jo uz vairāk e-pastiem atbildēšu, jo vairāk sanāksmju
apmeklēšu, jo vairākas lietas izdarīšu, jo augstāks, labāks
būs mans sniegums. Šis tips ir soli no izdegšanas.”
Pēc
Austrālijas eksperta pieredzes, diemžēl pēdējie ir visbiežāk
sastopami – tie, kuri domā, ka vairāk ir labāk. Katra uzņēmuma
un darbinieka gadījums ir individuāls, bet viņš ir izstrādājis
vienkāršu trīs soļu pielāgojumu taktiku. Tā ietver fizisko
darba vietu sakārtošanu – vienalga, vai tie ir e-pasti,
kartotēkas vai datubāzes –, tad uzdevumu un pienākumu
pārplānošana un prioritāšu pārskatīšana un visbeidzot laika
menedžments, saliekot darbus un atbildības tā, lai tās nenogāž
cilvēku no kājām. Viņš gan piebilst vēl vienu svarīgu, visu
apvienojošu problēmu – vienlaikus ir jāmaina arī cilvēka
domāšana. Jāiemācās, ka produktivitāte nozīmē strādāt
gudrāk, nevis vairāk un smagāk.
UZZIŅAI
Ieteikumi,
kas paaugstinās darba ražīgumu:
*
Darba laikā vismaz piecas minutes pilnīga klusuma – proti, bez
telefona, prom no datora, izejiet ārā!
*
Izveidot “nedarīt” sarakstu. Populāri ir sastrukturēt dienas
darāmos darbus un dienas beigās vai nu turpināt strādāt, lai
izdarītu saplānoto, vai šķendēties par to, ka viss nav paspēts.
Nevar būt, ka neviens darbs nav atliekams uz rītdienu. Šāds
saraksts ļaus smadzenēm nepārkarst.
*
Uzņēmums
“Draugiem Group”, izmantojot savu laika uzskaites aplikāciju
“DeskTime”, izpētīja ražīgāko darbinieku paradumus. Pētījuma
rezultāti liecina, ka, lai saglabātu vienlīdz augstu ražīguma
līmeni visu darba dienu, cilvēkam ir jāstrādā gudrāk, nevis
vairāk. Visaugstākos rādītājus uzrāda darbinieki, kuri strādā
tā dēvētajā “sprinta” režīmā – ik pēc 52 minūtēm
intensīva darba izmanto 17 minūšu ilgus pārtraukumus. Runa ir par
kvalitatīvu atpūtu, kurā neietilpst regulāra e-pasta pārbaudīšana
u.tml.
UZZIŅAI
Latvijas produktivitāte ir
apmēram 43% no ES vidējā ekonomikas produktivitātes līmeņa.
