Kooperācijai
lauksaimniecības sektorā ir ļoti nozīmīga loma. Tā samazina
tirgus riskus un darījumu izmaksas, veicina pieeju tirgiem, papildu
resursiem, kā arī inovācijām. Šobrīd kooperācijas izaicinājums
pasaulē ir pielāgošanās jaunajai ekonomiskajai videi, uz tirgu
orientētiem apstākļiem un augošajām biedru prasībām. Tas
nozīmē, ka jāapgūst jaunas ražošanas metodes, jaunas
organizācijas un vadības metodes un, jo īpaši, veidi, kā
palīdzēt saglabāt vai palielināt biedru lojalitāti un uzticību.
Jaunajā
Eiropas Savienības fondu plānošanas periodā 2021. – 2027. gadam
arī Eiropas Komisija ir uzsvērusi kooperācijas formu. “Mērķis
ir veicināt un stiprināt dažādas sadarbības formas, jo tas ir
instruments, kā zemniekiem stiprināt savu tirgus varu. Jau
iepriekšējos plānošanas periodos kooperatīviem bija pieejams gan
atbalsts izveides, ražošanas un pārstrādes jomā, gan citi
atbalsta veidi, kā arī nodokļu atlaides, un, ņemot vērā šīs
sadarbības formas nozīmīgumu, šīs programmas tiks turpinātas un
tiks meklēti jauni veidi, kā stimulēt kooperācijas attīstību
lauksaimniecības un mežsaimniecības, kā arī mājražošanas
nozarē,” norāda Zemkopības ministrijas Lauku attīstības
atbalsta departamenta Valsts atbalsta plānošanas nodaļas vecākā
referente Inese Štromberga.
2019.
gadā
51 atbilstīgajā lauksaimniecības un mežsaimniecības
kooperatīvajā sabiedrībā bija apvienojušies 5108 ražotāji. Lai
gan pēdējos gados atbilstīgo kooperatīvu skaits ir salīdzinoši
nemainīgs, kooperatīvu apgrozījuma kāpums no 176 milj. eiro 2009.
gadā līdz 450,51 milj. eiro 2019. gadā liecina par to, ka
paplašinās kooperatīvu sniegtie pakalpojumi saviem biedriem. 2019.
gadā atbilstības statusu ieguva 24 piena, 15 graudu, 7 augļu un
dārzeņu kooperatīvi, 3 mežsaimniecības un pa 1 kooperatīvam
gaļas un mājražošanas nozarē. Izteikti apgrozījuma līderi ir
graudu nozares kooperatīvi, kuru apgrozījums 2019. gadā bija 347
milj. eiro, un piena sektora kooperatīvi ar 89 milj. eiro
apgrozījumu.
Lai
veicinātu
atbilstīgo lauksaimniecības un mežsaimniecības kooperatīvo
sabiedrību veidošanos nozarēs, kurās apvienošanās kooperatīvos
nav izteikta, Lauku attīstības programmas pasākuma “Ražotāju
grupu un organizāciju izveide” ietvaros šajā plānošanas
periodā bija paredzēts atbalsts jauniem kooperatīviem pēc
izveides pirmo piecu gadu darbības periodā. Šī pasākuma ietvaros
šobrīd atbalstu saņem 3 kooperatīvi.
Mērķis
– veicināt jaunu kooperatīvu veidošanos
Viens
no lauksaimniecības
politikas mērķiem tuvākajos gados ir stiprināt esošos
kooperatīvus ne tikai graudkopības, piena un dārzkopības,
augļkopības, meža nozarē, bet veicināt jaunu kooperatīvu
veidošanos nozarēs, kurās to ir maz vai nav vispār, – gaļas
lopkopībā, mājražošanā, olu ražošanā, bioloģiskajā
lauksaimniecībā, kā arī stimulēt esošo kooperatīvu
apvienošanos otrā līmeņa kooperatīvajās sabiedrībās.
“Mēs
vēlamies veicināt kooperāciju nozarēs, kurās šis modelis vēl
vispār nav izmantots vai arī tiek izmantots salīdzinoši nelielā
apjomā. Piemēram, augļu un dārzeņu ražotāji būtu ieguvēji,
ja kooperētos, jo ir daudz nelielu saimniecību, kuru saražotais
apjoms ierobežo realizācijas iespējas par labām cenām. Ja
saimniecība audzē salātus viena divu hektāru platībā, tad
iedomājieties, kādu apjomu varētu nodrošināt 10 līdzvērtīgas
saimniecības? Un pārdošanas cena tad jau būtu pavisam cita,”
potenciālos ieguvumus ieskicē Zemkopības ministrijas Lauku
attīstības atbalsta departamenta direktora vietniece Biruta
Ingiļāvičute.
Risinājums
mazām un vidējām saimniecībām
Latvijas
situācijā,
kad ir ļoti liels skaits mazu saimniecību, kooperācijai ir ļoti
liela loma lauksaimniecības politikā. “Mums ir maz lielu
saimniecību, kuras ir pašpietiekamas un kuras var iet tirgū un būt
vērā ņemami spēlētāji. Tirgus ekonomikas principi ir nežēlīgi
– labu cenu var saņemt tikai tie, kas piedāvā ievērojamu
produkcijas daudzumu. Kooperācija ir viens no svarīgākajiem
instrumentiem, kas var palīdzēt mazajām un vidējām saimniecībām
saražoto pārdot par daudz labāku cenu,” uzsver B. Ingiļāvičute.
Lielisks
piemērs
ir mājražotāji, kur priekšzīmi rāda kooperatīvs “Kuldīgas
labumi”. Kooperatīva veikalā iespējams iegādāties gan ēdienus,
gan suvenīrus. “Vietējie pārtikas mājražotāji un mazie
ražotāji, amatnieki un daiļamatnieki, pievienojot savu artavu,
nodrošina pircēja prasībām un vēlmēm atbilstošu piedāvājumu
vienuviet. Zeķu un cimdu adītājām vairs nav jāsēž tirdziņos,
bet viņas savus rokdarbus var realizēt caur kooperatīvu,” stāsta
B. Ingiļāvičute. Kooperatīvs šādiem mājražotājiem un
amatniekiem, kā arī mazajām un vidējām saimniecībām var
palīdzēt nodarboties ar to, ko viņi māk vislabāk, proti, ražot.
Latvijā netrūkst pārtikas ražotāju, bet labu pārdevēju gan
nepietiek, jo ne katrs to māk. Izaicinājums ir pārdot saražoto,
turklāt par iespējami augstāku cenu. Un te nāk talkā
kooperatīvs.
“Kāpēc
piena nozarē ir tik būtiska iepirkumu cenu starpība? Dažiem par
pienu maksā 15 centus litrā, bet citiem – 30 centus. Protams,
daļēji cenu atšķirības ietekmē kvalitāte, tomēr būtisku lomu
spēlē arī piedāvātā piena daudzums. Saimniecības, kas
pievienojušās kooperatīvam, uz savas ādas ir izjutušas šīs
atšķirības. Mazajām saimniecībām ir ļoti grūti kaulēties par
augstāku cenu,” skaidro B. Ingiļāvičute.
Iespējas
apvienoties mazajiem kooperatīviem
Katru
gadu atbilstības
statusu iegūst apmēram 50 kooperatīvu, un puse no tiem ir piena
nozarē. “Reģionālajā griezumā esam pētījuši, kur atrodas
piena kooperatīvi. Secinājums ir tāds, ka saskatām lielas
konsolidācijas iespējas otrā līmeņa kooperācijai. Ja vienā
reģionā ir vairāki piena nozares kooperatīvi, tad šāda
saimniekošana ir neefektīva, jo, visticamāk, šie kooperatīvi
savstarpēji dublē loģistikas ceļus,” atzīmē I. Štromberga.
Nav
nekādas
biznesa loģikas, ja vienai saimniecībai pa lauku ceļu nobrauc
garām četru dažādu kooperatīvu piena mašīnas, bet tikai viena
no tām iebrauc pēc piena. Ņemot vērā, ka šie ceļi lielākoties
ir ar grants segumu, tad labi zinām, kas ar tiem notiek rudeņos un
pavasaros pie smagā kravas transporta slodzes. “Ja četru kravas
auto vietā brauktu viens, tad ieguvēji būtu visi. Kaut tikai
sadarbojoties loģistikas maršrutu ziņā, bet vēl labāk –
apvienojoties, varētu samazināties loģistikas un administratīvās
izmaksas, un zemnieks gūtu no tā tiešu labumu, jo saņemtu lielāku
samaksu par nodoto pienu,” skaidro I. Štromberga.
Jālūkojas
pārstrādes virzienā
Otrs
virziens, uz ko vajadzētu
lūkoties kooperatīviem, ir pārstrāde. “Mēs pētījām un
salīdzinājām piena kooperatīvus, kuriem ir sava pārstrāde, ar
tiem, kas tālāk pārdod izejvielu, – pievienotā vērtība līdz
ar pārstrādi dubultojas,” potenciālo ieguvumu ieskicē I.
Štromberga. Taču, protams, izveidot savu pārstrādes produktu
preču zīmi, iekarot vietējos un pasaules piena produktu tirgus ir
liels izaicinājums, kas nav pa spēkam katram, tāpēc prieks ir par
Latvijas lielāko graudu kooperatīvu, kuram ir lieli mērķi
attiecībā uz inovatīva zirņu proteīna produkta ražošanu
Latvijā. Tāpat Eiropa ir izvirzījusi zaļos mērķus. “Bioloģisko
ražotāju kooperācija ir virziens, kurā varam pārspēt kaimiņus
un rādīt priekšzīmi citiem. Ir svarīgi, lai produkts, svaigi no
lauka novākts, varētu nonākt uz patērētāju galda,” bioloģisko
saimniecību īpašniekus mudina B. Ingiļāvičute.
Skatoties
ilgākā,
piecu desmit gadu perspektīvā, Zemkopības ministrijas speciālistu
vērtējumā Latvijai kooperācijas attīstībā jāmācās no
labākajiem. Piemēram, Īrijā kooperatīvu skaits samazinās, bet
biedru skaits pieaug – viņi audzē muskuļus, liekot uzsvaru uz
otrā līmeņa kooperatīviem.
“Ja
pēc
desmit gadiem darbotos kooperatīvi Baltijas valstu līmenī, tas
būtu ieguvums visām trim valstīm. Mēs esam mazas valstiņas, mazi
spēlētāji tirgū. Zemnieki ir sapratuši – ja neies tirgū kopā,
viens nebūs karotājs. Ja jau Eiropai ir jādomā, kā iegūt
ietekmi pasaules tirgū, jo pretī ir tādi milži kā ASV, Ķīna,
Kanāda, Brazīlija, Austrālija, tad mums vēl jo vairāk. Mums ir
jāsāk domāt, kā apvienot spēkus un apjomus. Tas ir tāls mērķis,
bet ne neaizsniedzams, jo pirmās bezdelīgas jau ir,” nākotnes
mērķus un perspektīvas ieskicē B. Ingiļāvičute.
