Dzīvot mierā gribas visiem. Tomēr cilvēks savā attīstībā un izaugsmē visai ātri apjauš, ka pasaule nekad nepiedzīvo absolūto miera stāvokli. Tā nekad nav bijis un arī nebūs. Mums, medija pārstāvjiem, savā ziņā tas ir izdevīgi, jo, ja visi dzīvotu mierā un saticībā – kas veidotu mūsu mediju dienaskārtību? Mierpilno notikumu būtu pārpārēm, bet cik ilgi tad putukrējumu liksi savā bļodiņā? Tomēr jautājums par mieru ir būtisks gan katram individuālā līmenī, gan sabiedrībā un arī – lielajā politikas bildē. Pirmdien tika aizvadīta Starptautiskā miera diena, ko gandrīz pirms 20 gadiem iniciēja ANO. Ar pasākumiem un īpašākām uzrunām cilvēki tiek aicināti šajā dienā novērtēt tiesiskumu, harmonisku līdzāspastāvēšanu un stabilitāti starptautiskajās attiecībās. Pasaulē ir tik daudz reģionu, kur notiekošais ir demokrātiskā sabiedrībā dzīvojošam prātam neatšifrējams. Kad lasi par notikumiem Katarā vai tepat Baltkrievijā, vai pat vēl tuvāk – Langstiņos, kur sestdienas naktī notika zvērīga advokāta Pāvela Rebenoka slepkavība, tad gribas pārjautāt – vai tiešām manu mieru spēj laupīt kaimiņa nīgrais komentārs, vai manu laimes sajūtu ietekmē veikalā nokavēta akcija vai apnīkstošā sēdēšana pie ceļa remontu luksoforiem? Nupat programmā “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas” izlasīju franču rakstnieka Ž.Sandrela darbu “Brīnumu istaba”. Aizverot pēdējo lappusi, apjautu, ka esmu ļoti saviļņota par šo skaudro stāstu, kurā mātes acu priekšā smagu avāriju piedzīvoja viņas divpadsmit gadus vecais dēls. Aizraujošā manierē katrā grāmatas lappusē tika atklāta jaunās sievietes cīņa par savu dēlu, par viņa sapņiem un arī – savām dzīves prioritātēm. Pēkšņi vienā sekundē, kad pasaule apgriezās otrādi, karjera un labais tēls darba vidē nobīdījās prioritāšu skalā. Par galveno kļuva vien dzīvē vērtīgākais. Vai esat piedzīvojuši brīdi, kad absolūtais miera stāvoklis atnāk tad, kad esat izvēlējušies, ko dzīvē atmest un kam vairāk nesekot? Miers atnāk pa to ceļu, uz kura palicis vien tev dārgākais un svarīgākais. Vien ir vajadzīga drosme, lai pieņemtu pats un atklātu citiem, kas tas vērtīgākais ir. Kad izslēdzam datoru, noliekam telefonu vai avīzi, tad paliekam mēs un mūsu – individuālā dzīve, personīgi pieņemtie lēmumi un veidotās attiecības ar līdzcilvēkiem. “Miera kods” nav arī bezdarbībā un pasivitātē. Miers ir stāvoklis, kurā tu vari turpināt cīnīties, bet ar pārdomātiem soļiem un atbildīgu rīcību.
