Ligita Dēvica, kuru viņas tuvi draugi un kolēģi dēvē par
Gitu, ir dzimusi 1940. gada 20. decembrī Liepājā. No turienes viņa
1963. gadā kā pavisam jauna aktrise, tikko vienu gadu pamācījusies
Baltijas Flotes teātra studijā, atnāca uz Valmieras drāmas
teātri, tam kļūstot par viņas pirmo un vienīgo darba vietu, bet
pilsēta – par mājām, kur uzaug viņas dēls.
Gita ir izdzīvojusi septiņdesmit divas
lomas – visdažādāko raksturu drāmu un traģēdiju varones.
Valmieras teātrī viņa uzplauka 70. un 80. gados, kaut arī aktrise
spēlējusi pie daudziem režisoriem, nozīmīgākie režisori viņas
karjerā bijuši tikai trīs – Oļģerts Kroders, Māra Ķimele un
Valentīns Maculēvičs, kuri ļāvuši viņai pilnībā sasniegt
augstu skatuves patiesības līmeni un aktrises cilvēciskais un
mākslinieciskais iespēju mērogs bijis ļoti plašs. Režisori,
dodot viņai lomas, vienmēr prognozē vārdos grūti izskaidrojamo
aktrises pievienoto vērtību – inteliģenci, aristokrātiskumu un
sievišķīgo pievilcību. Dīva no matu galiņiem līdz papēžiem.
Vairāk nekā sešdesmit darba gados Ligita Dēvica ir spēlējusi
sarežģītas, pretrunu plosītas stiprās sievietes – Lēdija
Miltforde F. Šillera “Mīla un viltus” (1967), Ģertrūdi V.
Šekspīra “Traģisks stāsts par Hamletu, Dānijas princi”
(1972), Mašuežisora
iecerei, A. Čehova „Trīs māsās”, (1974), Raņevsku „Ķiršu
dārzā”, (1986). Viņas veiksmīgākās lomas ir arī dziļi
latviskas varones, kuru galvenā īpašība ir nesalaužamais spēks,
kas reizēm kļūst arī par vājumu, tāda ir viņas Maija Raiņa
„Mīla stiprāka par nāvi” (1983) un Orta „Pūt, vējiņi”
(1985), Roplainiete R. Blaumaņa „Pazudušais dēls” (1990) un
Mazbērzu māte „Trīnes grēki” (1997). Viņa spoži atsegusi
modernā laikmeta sievietes pretrunīgo, daudzšķautņaino būtību,
bet īpaši dziļi atklāta nelaimīgās medmāsas Rečidas personība
D. Vosermana „Kur dzeguze ligzdu vij” (1984).
Nozīmīgs posms Ligitas radošajā dzīvē ir arī brīdis, kad
2002. gadā Valmieras teātrī atgriežas Oļģerts Kroders. ”Pie
Krodera es garīgi izaugu. Ja nebūtu Krodera, ja viņš nebūtu no
tās Rīgas atnācis atpakaļ uz Valmieru, es sen vairs neko nedarītu
teātrī, un manu sirdi pārņēma tāda pateicība – dziļa. Līdz
asarām. ” par savu mūža režisoru saka Gita. Un tapa dzīves
gudras un par savas dzimtas likteni atbildīgas sievietes –
visvairāk Niskavuori saimniecē H. Vuolijoki „Akmens ligzda jeb
Niskavuori sievietes” (2006), tad arī Voiņickā A. Čehova
“Tēvocis Vaņa” (2003), Elvīrā E. Sniedzes “Tie
paši oši” (2003), Juliānā Tesmanes jaunkundzē H. Ibsena
“Heda Gablere” (2005), Ņinā Aleksandrovnā Ivolginā F.
Dostojevska „Idiots” (2006), Hannā Kenedijā F. Šillera “Marija
Stjuarte” (2010) un arī Dārtā E. Sniedzes „Mākoņains,
iespējams skaidrosies”(2010). Viena no nozīmīgākajām šī
posma lomām ir Nārbuļu saimniece Katrīna Latvijas televīzijas
daudzsēriju filmā „Likteņa līdumnieki” (2003 – 2006), kas
iekaroja skatītāju neviltotu mīlestību Latvijas mērogā.
Ligitas Dēvicas talants novērtēts, viņai piešķirot Latvijas
PSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1986),
aktrise vairākkārt izpelnījusies nominācijas Latvijas Teātra
darbinieku Savienības ikgadējā teātru skatē, bet 2006. gadā
viņa saņēmusi Latvijas teātra gada balvu kategorijā „Labākā
aktrise radio teātrī” par Annas lomu Sandras Vensko lugā
„Melnais mežastrazds”. Māksliniece saņēmusi arī Valmieras
teātra balvu par Mūža ieguldījumu (2010) un valsts augstāko
apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni (2011).
