Attālinātās mācības un darbs no mājām ir izaicinājums
daudziem vecākiem. Dažiem ar pielāgošanos veicas labāk, citi vēl
meklē piemērotākos risinājumus. Skolotāju darba ritms un formāts
ir mainījies neticami strauji, un ir diezgan droši noprotams, ka šī
pieredze atstās ietekmi uz izglītības sistēmu arī nākotnē.
Bet kas ir veiksmīgo pieredžu pamatā? Ikdienā runājot ar
skolotājiem, vecākiem un ņemot vērā arī manis pašas kā mammas
pieredzi, bērna spēja mācīties pašam šajos apstākļos ir
neatsverams atbalsts. Jau pavasarī mēs ar kolēģiem sapratām, ka
ir jāmeklē idejas un iespējas, risinājumiem, lai mācības
attālināti padarītu pēc iespējas vieglākas visiem
iesaistītajiem. Tādēļ kopā ar nodibinājumu “Iespējamā
misija”, psihologiem un skolotājiem “Swedbank” emocionālās
labklājības programmas “Stiprāki kopā” ietvaros uzsākām
darbu pie “Pašvadītas
mācīšanās ceļveža” izstrādes, ko pabeidzām rudenī.
Strādājot pie materiāla, noteicām trīs galvenās fāzes šīs
prasmes apgūšanai: tā ir plānošana, uzraudzīšana un
novērtēšana. Šobrīd ir īstais laiks gan sev, gan citiem
vecākiem atgādināt piecas praktiskas idejas, kas veicinās bērnu
spēju mācīties pašiem.
1. Tiecoties uz mērķi, māciet bērnam uzdot jautājumus pašam
sev.
Spēja pašam sev jautāt, piemēram, “kas man nepieciešams,
lai izpildītu šo mājasdarbu latviešu valodā?” vai “ko es
darīšu, ja attālinātajai stundai neizdosies pieslēgties”, ļauj
bērniem attīstīt vienkāršas spējas plānot savu rīcību. Tāpat
ar uzvedinošu jautājumu palīdzību vecāki var palīdzēt bērniem
mācīties nospraust vecumam un spējām atbilstošu, īstenojamu un
novērtējamu mērķi: ko tu gribētu izdarīt ar šo sniegu? Kā tas
varētu izskatīties, kad būs gatavs? Vai tev kādā brīdī būs
vajadzīga mana palīdzība idejas realizēšanai? Cik ilgā laikā
tu varētu plānoto paveikt?
2. Skaļi domājiet, komentējiet savu rīcību – bērns to
ielāgos un sapratīs plānošanas nozīmi.
Bērnam ir svarīgi redzēt vecāku rīcību, jo viņš mācās
atdarinot. Tāpēc modelējiet uzvedību, rādot piemēru, stāstot,
kā paši tiekat galā ar uzdevumiem, kā pieņemat lēmumus un
risināt grūtības. Ir svarīgi sarunāties ar bērniem par to, kā
plānojat un darāt lietas. No malas tas izklausās kā savu darbību
skaļa komentēšana.
3. Iedrošiniet nepadoties, censties un priecāties par procesu,
nebaidoties kļūdīties.
Kļūdās ikviens, taču svarīgi savas un bērnu kļūdas uzlūkot
kā iespēju mācīties. Kļūdas neliecina par cilvēka personības
sliktajām īpašībām, bet gan par neparedzētiem apstākļiem vai
neatbilstošu plānu. Tāpēc kļūdoties ir svarīgi šīs kļūdas
pamanīt un izmantot tās, lai nākamreiz rīkotos citādi. Bērniem
ir svarīgi dzirdēt, ka vecāki arī kļūdās, tomēr neuzskata to
par kaut ko sliktu. Kļūdas ir mācīšanās procesa neatņemama
sastāvdaļa, un atgriezeniskā saite par paveikto ir virzība uz
priekšu.
4. Rosiniet apsvērt dažādus problēmu risināšanas veidus.
Kad bērns saskaras ar kādu problēmu, piemēram, fizikā
neizdodas atrisināt uzdoto uzdevumu, nerisiniet to bērna vietā,
pat ja tas būtu ātrākais risinājums. Nesakiet bērnam priekšā
pareizās darbības vai atbildes, bet jautājiet, ko bērns pats
varētu darīt, lai problēmu novērstu vai atrisinātu, tādējādi
liekot pašam domāt par iespējamiem risinājumiem.
5. Palīdziet bērniem motivēt sevi mācīties.
Pašmotivācija ir prasme, ko ikviens attīsta dzīves garumā.
Tāpat kā bērniem, arī vecākiem ne vienmēr gribas darīt to, kas
jādara. Piemēram, šajā laikā sevi pārliecināt doties ārā
sportot, ja istabā ir tik silti un TV rāda mīļāko pārraidi, ir
gana sarežģīti. Tā jūtas arī bērns, ķeroties pie mājasdarbu
pildīšanas. Lai palīdzētu, mūsu kā vecāku uzdevums ir
intereses radīšana – apgūstamās vielas sasaiste ar ikdienu.
Piemēram, ja dabaszinībās bērns ir mācījies par
agregātstāvokļiem, varam izskaidrot, kāpēc karstais ūdens,
izliets gaisā mīnus grādos, pārvēršas par sniegu, un to
praktiski arī izmēģināt. Piemēri no dzīves un darbošanās rada
interesi!
* * *
Lai arī šis laiks ir izaicinājumu pilns un liek mums katram
sevi un vienam otru ieraudzīt pavisam jaunā gaismā, saviem bērniem
mēs esam vislabākais piemērs. Nevienas pārmaiņas uzvedībā
nenotiek ātri. Arī spēja mācīties pašam ir prasme, ko apgūst
pakāpeniski, soli pa solim – kļūdoties, apzinoties savas kļūdas,
iegaumējot mācības un mēģinot atkal un atkal. Izsakiet atzinību
par jau paveikto, iedrošiniet mēģināt vēlreiz! Kopīgiem spēkiem
iespējams pārvarēt ikvienas grūtības, un pieredze ar
attālinātajām mācībām mums visiem sniegs jaunas iemaņas un
zināšanas, kas ļaus būt daudz gatavākiem dzīvei nākotnē.
Ceru, ka “Pašvadītas
mācīšanās ceļvedis” šajā laikā kalpos
kā padomdevējs kā vecākiem, tā skolotājiem un pašiem
skolēniem.
