Tirzas pagastā manītas lāču pēdas. Fotogrāfijas publicētas arī “Facebook.com”.
Valsts meža dienesta Ziemeļaustrumu virsmežniecības inženieris medību jautājumos Laimonis Kļaviņš “Dzirkstelei” stāsta, ka lāči mūsu mežos nav retums un to klātbūtne jau ir ikdiena. “Lāču paliek arvien vairāk. To fiksē gan ar videokameru palīdzību, pēdas tiek fotografētas, gan arī klātienē tiek manīti lāči. Ar to vairs nevienu nevar pārsteigt. Nav tāda pagasta mūsu novadā, kurā nebūtu manītas lāču pēdas. Vairāk viņi grozās pierobežā, Igaunijas malā, aiz Alūksnes. Lāči arvien vairāk posta dravas, un tā jau ir problēma, zaudējumi. Mūsu meži ir labi, lai viņi te iedzīvotos, un arī barības bāze ir pietiekama,” stāsta L. Kļaviņš.
Viņš skaidro, ja mežā nākas pamanīt lāci, tad labāk mierīgi atkāpties, bez asām kustībām. Visbīstamākie ir divi gadījumi: ja sastop ievainotu lāci vai arī lāceni ar mazuli. “Nevajadzētu iet mazajam lācēnam klāt, lai “pakasītu aiz austiņas”, jo tas var slikti beigties,” uzsver L.Kļaviņš.
Visvairāk par lāčiem jāuztraucas biškopjiem, jo tie posta dravas. Īpaši uz rudens pusi lāči dodas uz dravām, lai uzkrātu ziemai taukus. “Ja rudens aukstums neiestājas pārāk agri, tad lācis var doties gulēt arī vēlāk, un, ja jau tagad redz pēdas, tātad lāči jau mostas un staigā apkārt,” stāsta L.Kļaviņš.
Latvijā lāčus medīt nedrīkst, tie ir ierakstīti Sarkanajā grāmatā.
