Jau vairākas nedēļas redzam, kā materializējas sociālajās aptaujās secinātais, ka daudzi Latvijā Covid-19 neuzskata par nopietnu vīrusu un negrasās vakcinēties. Uzklausījām vairākus cilvēkus gan no kategoriski pret noskaņotajiem, gan vēl neizlēmušajiem. Jautājām, kas viņus uztrauc, un meklējām viņu bažām skaidrojumu.
Tieši puse aptaujāto janvārī pētījumu centram SKDS norādīja, ka vakcinēsies vai drīzāk vakcinēsies. Skeptiķu netrūkst – 38 % cilvēku norāda, ka drīzāk vai noteikti nevakcinēsies, bet 12 % nav izlēmuši.
Esmu jauns un vesels, Covid-19 man risku nerada
“Ja tev ir veselība visu mūžu bijusi laba, es uzskatu, ka tev nav jēgas vakcinēties,” ir pārliecināts Kārlis, kurš strādā būvniecības un enerģētikas sektorā. Kārlis ir jauns un tic, ka pārslimotu viegli: “Pēc maniem uzskatiem, veselīgāk ir pārslimot, lai imūnsistēma patrenējas dabīgi.”
SKDS aptauju dati liecina, ka saslimšanu ar Covid-19 kā augstu risku vērtē vien 16 % iedzīvotāju.
Pārliecība par savu noturību pret Covid-19 mazinās ar vecumu. To atspoguļo arī mūsu intervēto stāstītais. “Protams, ir jāvakcinējas riska grupām, cilvēkiem ar lieko svaru, diabētiķiem, viņiem tas ir svarīgi,” saka Jeļena. Viņa pati sevi sauc par jaunu un sportisku un uzskata, ka vakcinācija ir lieka. Valdības komunikāciju vērtē kā pārāk agresīvu: “Reizēm pat vaino tos cilvēkus, kur ir saslimuši – jūs bijāt bezatbildīgi, tie ierobežojumi ir jūsu dēļ.” Negatīvas emocijas radījis arī tas, ka viņai ilgstoši neizdevās saņemt pabalstu. Jeļena ir sporta trenere, viņas darbs saistās ar mācību procesu, tāpēc vasaras beigās un pērnā gada rudenī nebija atbalstam nepieciešamā ienākumu krituma.
Pieņēmums, ka jaunus un sportiskus cilvēkus vīruss neapdraud, ir mānīgs. Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) dati uzrāda, ka slimība visbiežāk dzīvību atņēmusi cilvēkiem 80-89 gadu vecumā. Taču, piemēram, 19.februārī gandrīz katrs septītais no 837 cilvēkiem, kas Covid-19 dēļ atradās slimnīcā, bija jaunāks par 50 gadiem. Deviņi no viņiem bija smagā stāvoklī. Par visiem pandēmijas laikā Latvijas slimnīcās nonākušajiem šādu datu nav, taču ieskatu sniedz ASV Slimību kontroles un prevencijas centra (CDC) informācija. No visiem ar Covid-19 hospitalizētajiem ceturtā daļa ir 18-49 gadus veci. Savukārt 9 % no visiem pieaugušajiem šķietami nav nekādu blakusslimību.
Vēl viens risks ir tā sauktais ilgais Covid-19. Daļai cilvēku slimības simptomi, piemēram, nogurums, sāpes un elpas trūkums, saglabājas pat mēnešiem ilgi. Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas virsārste Zaiga Kravale “Re:Baltica” stāstīja, ka vairākos gadījumos šķitis, ka pacients ir vesels un var doties mājās, tomēr nācies atgriezties: “Nereti šīs komplikācijas ir saistītas tieši ar asinsriti – var būt gan asiņošana, gan trombozes. Diemžēl mums ir bijuši pacienti, kuri ir pilnīgi stabili, kuri ir izrakstīti mājās, saņēmuši nepieciešamo asinis šķidrinošo medikamentu un atgriežas ar insultu.” Par ilgu cīņu ar slimību medijos stāstīja, piemēram, gastroenterologs Anatolijs Danilāns. Viņš slimnīcā pavadījis 48 dienas un vēl trīs mēnešus pēc inficēšanās nav atguvis spēkus, rakstīja “Jauns.lv”. Pat pēc pavisam nelielas pastaigas profesoram strauji krities skābekļa līmenis asinīs, pārņēmis nogurums. Pētījumā Ķīnā noskaidrots, ka 76 % no hospitalizētajiem kādas veselības problēmas, piemēram, grūtības elpot, saglabājās pat sešus mēnešus.
Taču ar ilgo Covid-19 saskaras arī tie, kas neslimo smagi. Piemēram, Edgars Lapiņš, kurš ir jauns, sportisks un smagi neslimoja, joprojām izjūt neiroloģiskas problēmas: “Tas bija tas mans nepareizais priekšstats, ka tūlīt varēšu atgriezties normālā dzīvē. Joprojām turpinās daļa no tiem simptomiem, piemēram, galvassāpes ir pārgājušas, bezmiegs pēc kāda pusotra mēneša nopietna darba, tajā skaitā ar terapeitu un zālēm, arī uzvarēts. Bet tā reibšana vai tas, ko angļu valodā sauc par smadzeņu miglas plīvuru, joprojām ir. Es jūtu, ka darbā esmu lēnāks, lēnāk runāju.” CDC lēš, ka apmēram trešdaļai pacientu, kas pārslimo viegli, neizdodas atgūt veselību divu līdz trīs nedēļu laikā pēc simptomu parādīšanās.
Tikai viens cilvēks, ar kuru runāja “Re:Check”, pauda atturību pret vakcināciju kopumā. Inga stāsta, ka dzīvo Rēzeknes rajonā diezgan izolēti no citām mājsaimniecībām. “Es labāk sēžu šeit, kā es to esmu līdz šim darījusi,” viņa saka. Inga neuzskata sevi ne par aktīvu vakcīnu pretinieci, ne atbalstītāju, taču norāda: “Man vienkārši nav vēlēšanās bez liekas vajadzības sevī laist kaut ko iekšā, kamēr es jūtos vesela.” Arī 63 % SKDS aptaujāto sacīja, ka šajā ziņā seko ģimenes ārsta ieteikumiem, bet 61 % uzskata, ka ieguvumi no vakcinācijas ir lielāki nekā potenciālie zaudējumi.
Vakcīnai varētu būt
spēcīgas blaknes
Trīs ceturtdaļas no tiem, kas nav izlēmuši vakcinēties, SKDS norādīja, ka vēlas redzēt, kā vakcīna darbojas, piemēram, kādas ir blaknes. Mūsu intervijas liecina, ka bažas saistītas arī ar sociālajos medijos klejojošajiem stāstiem. Jeļenai atmiņā iespiedies stāsts par Tifāniju Doveru, medmāsu no ASV, kas kameru priekšā noģība pēc vakcīnas saņemšanas. Latvijā vairāki tūkstoši cilvēku dalījās ar šo stāstu. Par notikušā iemesliem un kontekstu rakstīja arī “Re:Check”. Uzreiz pēc noģībšanas T.Dovera atguvās un klātesošajiem medijiem skaidroja, ka bieži zaudē samaņu, kad jūt sāpes. Neņemot to vērā, sociālo mediju lietotāji ASV sāka izplatīt ziņu, ka medmāsa vakcīnas dēļ patiesībā mirusi. Slimnīca, kur viņa strādā, vēlāk publicēja foto un video, kur redzama medmāsa darbā, viņa arī parādījusies uz vietējā laikraksta vāka, taču ziņa par sievietes veselības problēmām aizceļoja daudz tālāk.
Tifānijas stāstu pamanīja arī jogas skolotājs Guntis, kuru uztrauc informācija par sakropļojumiem un nāves gadījumiem. Viņš ir kategoriski pret vakcināciju un pielīdzina to nāvessodam. Arī viņš paļaujas uz savu veselību un uzskata, ka tā ir gana laba, jo jau 20 gadus nodarbojas ar jogu. Viņš daudz informācijas gūstot sociālajos medijos, kuros, kā pats atzīst, interesējas arī par “konspiroloģiskajām notikumu versijām”. Guntis piesauc, piemēram, stāstus par cilvēkiem, kuriem pēc vakcīnas bijusi paralizēta puse sejas. Tā tiešām noticis ar dažiem “Pfizer/BioNTech” un “Moderna” vakcīnu pētījumu dalībniekiem, taču šis simptoms ir rets (piemēram, “Moderna” vakcīnai mazāk nekā vienam no tūkstoš cilvēkiem). Problēma ir ārstējama, un vairums cilvēku atveseļojas deviņos mēnešos, norāda britu Nacionālais veselības dienests.
Visvairāk skandālu ir ar “AstraZeneca” vakcīnu. Vairākās valstīs, piemēram, Norvēģijā, Islandē un Dānijā, apturēta vakcīnas izmantošana saistībā ar aizdomām par vakcīnas ietekmi uz asins trombu veidošanos. Līdzīgu problēmu dēļ iepriekš atsevišķas sērijas vakcīnu izmantošanu īslaicīgi apturēja arī Austrija. Piesardzības nolūkos tā rīkojās Latvija un vairākas citas valstis. Pagaidām gan nav noskaidrojies, ka šīs problēmas tiešām saistītas ar vakcīnu. Pasaules Veselības organizācija uzsvēra, ka nav iemesla apturēt potēšanu. Savukārt Eiropas Zāļu aģentūra skaidroja, ka no vairāk nekā trīs miljoniem cilvēku, kas līdz 9.martam saņēma vakcīnu, problēmas ar asins recēšanu radušās 22 gadījumos. Līdz šim nav apstiprināta neviena nāves gadījuma saistība ar vakcīnu.
Vakcīna izstrādāta
aizdomīgi ātri
Arī šo argumentu piemin vairāki intervētie. SKDS aptaujā uzskatu, ka vakcīnas ir nepietiekami pārbaudītas, pauda 66 % šaubīgo iedzīvotāju. Piemēram, Jānis, kas strādā nevalstiskajā organizācijā, stāsta, ka ir skeptisks pret “Facebook” lasāmajām sazvērestības teorijām, taču atzīst, ka tās viņu tomēr ietekmējušas: “Es redzēju lielo brēcēju jautājumus par to, ka vakcīna ir viena gada laikā uzradusies un par to nekas nav zināms.” Viņa domas vismaz daļēji esot mainījis Zāļu valsts aģentūras (ZVA) skaidrojums, tajās izmantotās tehnoloģijas pētītas vairāk nekā desmit gadu, turklāt straujās vīrusa izplatības dēļ pētniekiem bija viegli pieejams finansējums vakcīnas veidošanai.
SKDS pētījums rāda, ka skeptiskāki ir cilvēki, kas ikdienā sarunājas krievu valodā un tajā arī patērē medijus. Kopumā pret vakcināciju ir atturīgāki tie, kas ikdienā iegūst informāciju sociālajos, nevis tradicionālajos medijos.
– Sabīne Bērziņa
(“Re:Baltica/ Re:Check”)
