Nosacītās “mājsēdes” laikā vismaz daļa “Dzirksteles” lasītāju iepazinuši nesen iznākušo Andra Akmentiņa romānu “Ezeriņu meklējot”. Jānis Ezeriņš, dzimis 1891.gada 9.aprīlī, miris 1924.gadā, latviešu literatūras vēsturē līdzās Rūdolfam Blaumanim ir viens no spilgtākajiem noveles žanra izkopējiem.
Daudzu izcilu latviešu rakstnieku un dzejnieku daiļradē nenovērtējami liela loma bijusi sievietei – sievai, dzīvesbiedrei – iedvesmotājai, netraucētai daiļradei vislabāko apstākļu nodrošinātājai, rakstnieka personības īpatnību izpratējai, dažkārt smagā, kaprīzā rakstura respektētājai. Par rakstnieka sievām daudz saistošu romānu uzrakstījusi Inguna Bauere. Jāņa Ezeriņa dzīvesbiedre Antonija, dzimusi Erdmane, A. Akmentiņa grāmatā – Tone, desmit savas dzīves gadus atdevusi mūsu novadam. No 1934. līdz 1944.gadam viņa bija latviešu valodas un literatūras skolotāja Litenē, mācījusi arī vācu valodu. Savā laikā esmu saticis un runājis ar diezgan daudziem izcilās skolotājas audzēkņiem, saņēmis pierakstītos atmiņu stāstījumus. Tagad starp dzīvajiem viņas skolēnu palicis ļoti maz. Pārsteidz visu stāstītāju cieņpilnā attieksme pret skolotāju, viņas neparastās autoritātes vienbalsīga atzīšana, pedagoģes lielās cilvēcības augstais vērtējums, atziņa par prasmīgas audzinātājas neatsveramo lomu stāstītāja dzīves ceļa ievirzē.
Ar garu mūžu nodzīvojušam vīram neraksturīgu emocionalitāti, pāri plūstošu sirds siltumu pēc vairāk nekā 60 gadiem skolotāju atcerējās kāds litenietis: “Nav tādu pateicības vārdu, ar kuriem raksturot un novērtēt viņas veikumu! Viņu visi sauca par Ezeriņkundzi. Lai viņu raksturotu, būtu nepieciešama grāmata. Ārkārtīgi sirsnīga, ļoti iejūtīga skolotāja. Skaistākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis un strādājis Litenē! Tas, ko skolotāja mums, jaunajiem liteniešiem, ir devusi, nav izstāstāms. Tas paliks, kamēr būsim dzīvi. Ja vien būtu iespēja, es ne mirkli nekavētos un nekautrētos nomesties ceļos un noskūpstīt viņas kāju pirkstus. Žēl, ka arī tādi cilvēki tiek aizmirsti.” “Sevišķu pateicību izsaku Ezeriņkundzei,” raksta cits, “viņa bija ieguvusi milzīgu cieņu. Viņas uzdoto nevarēja neizpildīt!” Cīnoties ar garajā mūžā iegūtajām slimībām, jau sirmā vecumā kāda skolniece raksta: “Antonija Ezeriņa, enerģiska, zinoša, mums pasniedza latviešu un vācu valodas stundas. Viņa mums mācīja spēlēt teātri. Atceros, pirmo iestudējām nezināma autora darbu “Bērza bērns”, tad Jūlija Lāča “Mazā Daga”, pēc tam A.Brigaderes “Sprīdīti”un “Lolitas brīnumputnu”. Visus tērpus prinčiem un princesēm veidoja skolotāja, palīdzot meitenēm.”
Visplašākās atmiņas par izcilo skolotāju šodien glabā Maija Puriņa Talsu novadā. No agrās bērnības viņa pati atceras maz, taču daudz stāstījusi māte, A.Ezeriņas darbabiedre, ilggadējā Litenes skolotāja Elza Nikāne. “Ezeriņas laiks Litenes skolā bija ļoti nozīmīgs. Viņas zināšanas nebija salīdzināmas ar citiem, stundas bijušas ļoti interesantas. Skolotājas mīļākais dzejnieks – Rainis. Viņa bija dziļas inteliģences cilvēks, pilnīgi brīvs no mietpilsonības.” No Maijas Puriņas atmiņām nojaušams, ka tikai garīgi bagāts cilvēks var līdzcilvēkiem uzburt svētkus no nekā. Kaziņas piens glītos trauciņos ciemos atnākušajiem bērniem, skaisti sagriezta padomju laika melnā maize “buhanka” ar biezpienu virsū. “Bet galvenais – viss bija skaists, pat svinīgs, bez jebkādas atsauces uz grūtiem laikiem,” saka Ezeriņu meita Rūta – izcila angļu klasiķu tulkotāja.
Mūsu pašu labā nepieciešams palaikam notraukt aizmirstības putekļus no dižu cilvēku mūžu stāstiem, uzcelt gaismā personību spožumu un tālo starojumu pāri gadu desmitiem. Mums tas ir nepieciešams, ne vairs viņiem.
Par Skolotāju nevaru neuzrakstīt. Sakrituši apstākļi, un ilgajos skolas darba gados esmu strādājis telpā, kurā savulaik bijis A.Ezeriņas dzīvoklis.
