Gada tumšākais laiks ir piemērots, lai ielūkotos sevī. Neviens negrib rādīt citiem savu ēnas pusi un slēpj to no svešām acīm tāpat kā Mēness.
Gada tumšākais laiks ir piemērots, lai ielūkotos sevī. Neviens negrib rādīt citiem savu ēnas pusi un slēpj to no svešām acīm tāpat kā Mēness. Itin naski vērtējam citus: tu esi skaists, bet liekulis, tu esi gudrs, bet melis, un tu esi bagāts, bet blēdis. Kāds spožas gaismas stars ir izrāvis no tumsas īpašību, kas dienas gaismā varbūt paliktu nepamanīta.
Žurnālista darbu kā zem mikroskopa vērtē tūkstoši. Pietiek tikai īsu brīdi atslābināties, lai slīdētu kāja, un spriedums jau ir gatavs. Parasti atklāti nesaka, ko par tevi domā, bet saskarsmē var just attieksmi. Cik pelnīta ir labvēlība vai naids? Nevajadzētu vispārināt, vērtējot kādu atsevišķu materiālu. Bet noteikti ir pamats teikt – slikti. Mēģinu taisnoties: es steidzos, es negribēju, es … Kāds manī tikai klusu pasmejas un atmet argumentus vienu pēc otra kā sīpola mizas. Acīs paliek asaras, bet kodola nav. Visgrūtāk ir vērtēt sevi.
Nav iespējams būt tikai labam. Arī bērzam ir melnas svītras, bet tāpēc neviens nesaka, ka tas nav balts. Cilvēka laime un nelaime ir tā, ka viņš vēlas būt labāks, skaistāks, gudrāks. Nelaime ir tad, ja pūles kļūt labam aizstāj ar vieglāka ceļa meklējumiem. “Ej apkārt!” sauc Līkais. Un es atrodu attaisnojumu: kāpēc tev jāskrien? Redzi, citiem jau darbs beidzies! Tomēr cerētais vieglums spiež sirdi. “Gribi būt laba, bet esi slinka?” kāds manī atkal smīn. Ik reizi, kad vēlos sevi attaisnot, jūtos kā noplūkts cālis. Šķiet, nav vairs nekā, kas pasargā no nelabvēlīga skata, no skarba vārda, no sliktas domas. Esmu kaila patiesības priekšā un vienkārši lūdzu: “Piedod!”
Iededzu sveci un skatos, kā ēnas atkāpjas. Visgrūtāk ir piedot sev, jo zini, ka dvēselē vēl ir palicis kāds tumšs stūrītis.
