Ar Gulbenes sporta darbinieku iniciatīvu izveidota Atzeles volejbola līga vīriešiem. It kā labs pasākums, bet ko tas dod Gulbenes volejbolam? Šajā līgā spēlē daudz kaimiņu novadu komandu, bet no Gulbene tikai divas komandas. Tas, ka šajā līgā spēlē arī Gulbenes komandas, liek sporta darbiniekiem domāt, ka šis pasākums veicina volejbola izaugsmi novadā un nu nevajag rīkot volejbola čempionātu vīriešu komandām. Galīgi garām! Droši var teikt, ka, apzināti nerīkojot novada čempionātu vīriešiem volejbolā, tiek iznīcināts volejbols novadā. Pirms dažiem gadiem novada čempionātā sievietēm un vīriešiem kopā spēlēja 27 komandas. Spēļu kārtība Atzeles volejbola līgā ir rūpīgi jāpārdomā un līgas pamatā jāliek Gulbenes novada čempionāts volejbolā vīriešiem, tajā atgriežot tādas spēcīgas komandas kā Lejasciema un Litenes pagastu volejbolistu, protams, arī citas komandas.
Pārlasot “Dzirkstelē” Jāzepa Odumiņa rakstu par volejbolu “Spara” komandas izpildījumā un izvērtējot to, kas pašreiz notiek Gulbenes novada vīriešu volejbolā, izlēmu, ka man ir jāizsaka savs viedoklis par novada volejbolu vīriešu izpildījumā un jāatgādina gulbeniešiem, kāds tad bija Gulbenē vīriešu volejbols pirms 40 un 50 gadiem.
Daudzus gadus Gulbenes novadā galveno ceļu uzturēšanu pārzināja Alūksnes 15. ceļu ekspluatācijas rajons, Gulbenes “ceļinieki” par savu ceļu saimniekiem kļuva tikai 1969.gadā, kad nodibināja 26. ceļu remonta būvniecības pārvaldi ar gandrīz 150 darbiniekiem. Pēc reorganizācijas sāku strādāt par Gulbenes iecirkņa vadītāju un organizēt sporta darbu kolektīvā. Mums izveidojās laba volejbola komanda.
Pēc gada pieteicāmies startēt auto un ceļu darbinieku arodbiedrības republikāniskās komitejas rīkotajā kausa izcīņā. Aizspēlējāmies līdz finālam. Fināls divas dienas notika Kuldīgā, kur piedalījās četras komandas. Uzvarējām laukuma saimniekus – Kuldīgas 12. CER komandu un Saldus 22. AK komandu. Vienu spēli zaudējām. Pēc sacensībām nolikumā biju izpētījis – ja divām komandām ir vienāds uzvaru skaits, kauss pienākas komandai, kas uzvarējusi savstarpējā spēlē. Vienāds uzvaru skaits prognozējams bija mums un kuldīdzniekiem. Tātad kauss – mūsu! Sacensībās bija palikusi viena spēle. Nolēmām negaidīt apbalvošanu pēc trīs stundām, bet braukt mājās – ceļš tāls. Gan jau kausu saņemtu Rīgā pēc divām nedēļām.
Kausu mēs nesaņēmām. Kad ieradāmies arodbiedrības republikāniskajā komitejā pēc kausa, mums parādīja avīzi, kurā bija nofotografēta Kuldīgas 12. CER komanda ar kausu kapteiņa rokās. Vadība man atvainojās, bet teica, ka pret presi nevar iet. Kāds Kuldīgas korespondents bija veikli nofotografējis kuldīdzniekus un uzrakstījis rakstiņu. Tā es pārliecinājos, cik avīzei ir liels spēks, un paši jau vainīgi, ka nepalikām uz apbalvošanu.
Ar Kuldīgas “ceļinieku” volejbola komandu mums iznāca tikties daudzus gadus, vienmēr divu “ceļinieku” labāko komandu cīņā valstī mēs ņēmām virsroku. Parasti mums finālsacensības notika divas dienas. Ja bija ar kuldīdzniekiem jātiekas pirmajā dienā, tad gāja grūtāk, bet otrajā dienā bija vieglāk, jo Kuldīgas volejbolistiem parasti līdzi bija krietna muciņa pašbrūvētā alus, ar ko veldzēt slāpes, un parasti jau otrajā dienā tās slāpes bija lielākas un pretošanās spēlēs mazāka.
Arodbiedrības sacensībās volejbolā mēs spēlējām daudzus gadus, un septiņdesmito gadu sākumā, kad bija skaidrs, ka Gulbenē volejbols ir spēcīgāks nekā Kuldīgā, bija paredzams, ka Minskā notiks PSRS auto un ceļu darbinieku jeb sporta biedrības “Spartaks” spartakiāde. Kā bieži sacensību uzvarētāju komandas spēlējošais treneris saņēmu uzdevumu no Latvijas auto un ceļu saimniecībām sastādīt un izveidot 12 cilvēku (ieskaitot sevi kā spēlējošo treneri) komandu. Komandu izveidoju. Murjāņu sporta internātskolā notika nedēļu ilga treniņnometne, kurā divas reizes dienā vadīju treniņus. Ēdināšana, kas, protams, mums bija apmaksāta, notika 2,5 kilometrus attālajā “Sēnītē”.
Pēc treniņnometnes pirms izbraukšanas uz Minsku mums Rīgā toreizējā “Dinamo” stadionā notika pārbaudes spēle ar kādas Rīgas rūpnīcas labu komandu. Šo spēli mums noorganizēja komandā esošie rīdzinieki. Draudzības spēlē spēlēja pamatsastāvs, ko es gribēju pārbaudīt “kaujas apstākļos”. Sīvā cīņā svinējām uzvaru trīs setos. Pēc uzvaras nemaz nepriecājās mani komandas rezervisti. Brīnījos – kas par lietu? Izrādījās, kamēr mēs spēlējām ar sarunāto pretinieku, viņi bija iekrituši lamatās – proti, spēlējuši uz blakus netālu esošā laukuma, un intensīvi, kā toreiz sacīja, katrs bija paspēlējis 10 rubļus, spēlējot pret trīs pretiniekiem, kuri, kā vēlāk izrādījās, bija viena dāma sporta meistare volejbolā, viens vīrs arī bija sporta meistars volejbolā un viens treneris. Viņi “Dinamo” volejbola laukumos pelnījās šādā veidā, jo tā bija rīdzinieku amatieru volejbolistu parastā aktīvā volejbola atpūtas vieta. Es, protams, nevarēju pamest savus biedrus nelaimē un tūlīt liku pieprasīt revanšu, kam pretinieki tūlīt, cerot uz kārtējo uzvaru, piekrita. Protams, apspēlējām vieglas peļņas tīkotājus. Pretiniekiem tas bija pirmais zaudējums ilgākā laikā, un viņi interesējās, kas mēs tādi esam. Izstāstīju, ka mēs braucam uz Baltkrieviju un šīs ir mūsu sagatavošanās pēdējās spēles. Šķīrāmies draudzīgi, viņi mums novēlēja panākumus Minskā.
Latvijas volejbolam PSRS bija laba slava – to deva “Radiotehniķa” vīriešu un “Auroras” sieviešu komandas starti valsts čempionātos. Minskā pārstāvju sanāksmē, kur notika izloze spēlēm un treneri tika iepazīstināti savā starpā, pie mums pienāca PSRS izlases un Ļeņingradas “Automobilista” treneris Vjačeslavs Platonovs. Starp mums notika šāda saruna.
– Labdien, Latvija, vai “Radio-tehniķis” tev līdzi?
Es atteicu, ka mēs esam tīri amatieri.
– Tad mēs tevi apspēlēsim!
Tā arī notika. “Automobilists” apspēlēja visus. Mēs ierindojāmies 18 komandu no visas PSRS, kā arī Maskavas un Ļeņingradas komandu konkurencē 12.vietā. Latvijā tas tika uzskatīts par lielu panākumu. Mēs visi tikām prēmēti ar skaistiem ziliem vilnas treniņtērpiem. Latvija bija vienīgā savienotā republika, kurai nebija savas sporta biedrības. Kā jau minēju, auto un ceļu darbiniekus PSRS apvienoja sporta biedrībā “Spartaks”. “Spartaku” Latvijā 1956.gadā politisku apsvērumu dēļ likvidēja. Izpētot to gadu sporta klasifikāciju, iespējams, ka varējām noformēt sev sporta meistara kandidātu vai 1. sporta klases sportistu nosaukumu. Atzīstu, ka tā bija mana nolaidība.
(Turpinājums sekos)
