Taču mani gaida nelaiķa dēla mazmeitiņas, draudzene Līvija, kam esmu pateicīga par glābšanu no nelaimes.
Taču mani gaida nelaiķa dēla mazmeitiņas, draudzene Līvija, kam esmu pateicīga par glābšanu no nelaimes. Apciemoju redakcijas laika istabas biedreni Emīliju, pie kuras atnākušas bijušās darbabiedrenes, priecājos, ka viņai apmeklētāju un aprūpētāju netrūkst, kaut arī nav tuvinieku no ģimenes loka.
Mazmeitas apmeklē diskotēku. Lauriņa beigs mākslas skolu, rāda savus darbiņus. Viņa it kā turpina manu interesi par zīmēšanu, kas ļoti patika, bet, sākoties rasēšanai, izpalika pilnveidošanās. Kristīne trīs gadus mācījusies mūzikas skolā spēlēt klavieres, taču nopirkt tās nevar, lai spēlētu mājās. Māmiņa viņām mākslas priekšmetu audēja, darba nav, un jāiztiek ar nelielu izdienas pensiju un pabalstu par zaudēto vīru – apgādnieku. Visas trīs ada cimdus, izšuj salvetes, tamborē jaciņas un citus apģērba gabalus.
Līvija strādā amatniecības vidusskolā un vada ārpusklases pasākumus. Vienmēr kaut kāda izstāde, modes skate vai izklaidējošs vakars. Atcerējāmies Ventspils laikus, kad vadīju žurnālistikas pulciņu. Laiks aiztecējis kā pavasara ūdeņi, bet draudzība palikusi uz visu mūžu.
Māsas pieprasīja, lai es izdodu savus sacerējumus, kurus veltījusi dažādām svinībām, vecākiem. Nekad neesmu cerējusi, ka varētu izdot grāmatiņu. To vienu dzejoli, ko Lija Brīdaka sen publicēja žurnālā “Skola un Ģimene” uzskatīju par sagadīšanos, kas jūtu uzplūdu brīdī varēja gadīties. Kladēs tie krājas vienkārši sevis dēļ, ne citu vērtēšanai. “Dzirkstelē” publicētie dzejoļi it kā spieda ticēt, ka varu uzrakstīt arī ko tādu, kas citiem interesē. Beidzot tie ir savākti, pārrakstīti un tipogrāfijā gaida savu tapšanu. Patiesībā liekas, ka tie, kurus varētu drukāt, vēl nav uzrakstīti. Tā būs manas dzīves atbalss tās gadalaikos. Radi un draugi sapratīs.
Manam kastanim galotne nokalta, taču zarojums tiecas kuplot, ziedēt, varbūt arī kāds auglis ienāksies un spurains, ass iekritīs rudenīgajā zālē. Divi zari nokaltuši, palicis viens.
