Elga Apsīte, pensionāre
– Tā kā man dzīvē ir bijis maiņu darbs, tas nozīmē – darbs naktīs, tad zinu, cik svarīga kādreiz ir bijusi tā “dežūrpoga”, uz kuru piezvanīt, lai atsauktos policija. Ja neesi pārkāpējs, tad, protams, katrā ziņā ir drošāka sajūta, ja redzi pašvaldības policijas mašīnas ielās. Domāju, ka policista darbs ir ļoti neparedzams, kur jāreaģē ātri un ievērojot arī subordināciju. Šī darba specifika noteikti sevī ietver gan cilvēkmīlestību, gan sapratni. Tas noteikti nav darbs vienaldzīgajiem. Esmu par sabiedrību, kur nevajadzētu policiju vispār, tomēr bez tās mums neiztikt, jo daudziem kopš mazotnes jau tiek ieaudzināta visatļautība.
Inta Zellīte, kultūras darbiniece
– Man nav bijusi vajadzība meklēt policijas palīdzību, un esmu par to ļoti pateicīga. Tomēr saprotu, ka policijas darbs sabiedrībai ir ļoti nepieciešams. Tas noteikti ir grūts gan fiziski, gan psiholoģiski. Domāju, ka būt par policistu nemaz nav vienkārši, jo diemžēl sabiedrības attieksme ne vienmēr ir tā labākā. Redzot policijas patruļu, man nav nekādu satraukumu, jo viņi dara savu darbu tāpat kā visi pārējie cilvēki. Pašai nācies saskarties tikai ar ceļu policiju, bet attieksme vienmēr bijusi ļoti korekta.
Diāna, juriste
– Policijas darbam, tāpat kā medicīniskajai palīdzībai un ugunsdzēsējiem, ir ļoti nozīmīga loma sabiedrībā. Ikdienā redzot policijas darbiniekus vai policijas mašīnas ielās, tas manī noteikti rada drošības sajūtu. Esmu novērojusi, ka mūsdienās ir virkne profesiju, kuras sabiedrībā nenovērtē pietiekami atzinīgi, jo cilvēki pārāk maz zina par tās profesijas atalgojumu, specifiku un to, cik daudz iekšējo spēku un drosmes kāda no profesijām prasa. Bērniem es mācu, ka policijas darbinieki ir tie cilvēki, kuriem uz ielas var iet klāt un prasīt palīdzību. Sabiedrībā vajadzētu vairāk vairot pozitīvu attieksmi pret policistiem, jo tie ir cilvēki, kas savu ikdienu velta, aizsargājot mūs no dažādām situācijām un destruktīvas citu cilvēku uzvedības.
