Prieku mūsu bērnu – invalīdu acīs mēs redzējām, kad bija iespēja aizbraukt uz sporta svētkiem senlaicīgajās Cēsīs.
Prieku mūsu bērnu – invalīdu acīs mēs redzējām, kad bija iespēja aizbraukt uz sporta svētkiem senlaicīgajās Cēsīs.
Sporta svētkus organizēja Vidzemes novada Bērnu un jauniešu invalīdu federācija. Patika brauciens ar autobusu, jo bērni – invalīdi nevar tik bieži kaut kur aizbraukt. Lielākā daļa no viņiem redz tikai skolu un māju. Bet tiem, kuri mācās mājās, vispār nav iespējas saieties ar vienaudžiem. Sacensībās piedalījās bērni un jaunieši ar kustību un garīgās attīstības traucējumiem vecumā no septiņiem līdz 18 gadiem. Bija plaša sacensību programma: basketbola soda metieni, tāllēkšana no vietas, boccio bumbiņas mešana, lēkšana ar lielo bumbu, lidojošā šķīvīša mešana mērķī, florbols, boccio naudas skaitīšana un stafetes. Piedalījās piecas komandas no dažādām Vidzemes pilsētām, arī Gulbenes bērni varēja parādīt sevi. Neviens viņus nesteidzināja, katrs bērns piedalījās sacensībās, respektējot spēku ierobežojumu. Liels bija bērnu prieks, kad kaut kas izdevās un pat stūrgalvīgā bumba beidzot bija vārtos!
Vecāki arī priecājās par bērniem. Viņu sejās bija prieks, bet dažiem acīs sariesās asaras. Prieka asaras par bērnu, kas jutās vajadzīgs un apmierināts.
Zālē bija liela un skaista piepūšamā pilsētiņa, kur bērni varēja lēkt, rāpot pa kāpnēm un mest kūleņus. Viņi tik jautri smējās, ka pat es, piecu bērnu māte, nevarēju noturēties, novilku kurpes un pievienojos viņiem. Es gan lēcu, gan rāpoju, gan kritu, bet ziniet, es guvu gandarījumu. Pēc sacensībām bija koncerts un apbalvošana. Katrs dalībnieks saņēma piemiņas balvu. Gulbenes komanda ieguva 4.vietu. Kāds zēns, uzticēdamies man, teica, ka tagad viņš varēs klasē parādīt diplomu un pierādīt klasesbiedriem, ka viņš arī kaut ko spēj, un neviens par viņu vairāk nesmiesies.
Tas nozīmē, ka bērns noticēja saviem spēkiem. Tādi sporta svētki ir vajadzīgi mūsu bērniem.
Mēs, vecāki, sakām paldies sponsoriem: Gulbenes 26.ceļu pārvaldei, “Gulbju” aptiekai, “Lejas” aptiekai. Paldies sporta skolotājai Zandai Puķītei. Bez viņas uzstājības un centības šis brauciens nenotiktu. Viņa meklēja sponsorus, runāja ar viņiem un visu organizēja. Zanda Puķīte to dara ne jau sev, bet slimu bērnu priekam.
Ar cieņu, Alla Rahimova, Marata mamma
