Nesen dzirdēju par vienu Rīgas pusē veidotu aptauju, kur puspajokam tika prasīts, kā būt labās attiecībās ar kaimiņiem. Viens no atbilžu variantiem, ko visai daudzi atzīmēja, bija – “nerunāt ar viņiem”. Protams, ir arī klusētāji laukos un komunikācijas paraugi lielajās pilsētās. Mani ar galvaspilsētu saista ilgs posms, un tikai tagad, kad aizrit sestais gads, kopš ar ģimeni dzīvojam šajā novadā, varu novērtēt, ka patiešām runāšana ar kaimiņiem pilsētā nebija ierasta prakse. Laukos cilvēki cits citam ir tuvāk, pat ja līdz kaimiņmājai ir kilometrs. Iespējams, tāpēc arī asāk un spilgtāk šeit izjūtam to, kas mūs skar. Noteikti piekrītu, ka laukos dzīvo tie stiprie. Tieši tāpēc stiprās lauku sievietes un stiprie vīri vēlas, lai arī pašu novadu vadītu stiprs sasaukums un tā vadītājs būtu ar stipru mugurkaulu.
Pāršķirot lappusi politiskajā dienaskārtībā, saku paldies iepriekšējam novada domes priekšsēdētājam Normundam Audzišam un vēlu veiksmi jaunajam – Andim Caunītim. Vēlu darboties ar apziņu, ka esam tik spēcīgi, cik esam vienoti, un arī – tik vāji, cik esam šķelti. Šobrīd šķiet utopija, ka pie mums jel kādreiz varētu piepildīties Saldus, Ādažu, Preiļu un pāris citu novadu nupat piedzīvotais, kad mēru visi deputāti ievēlēja vienbalsīgi. Šodienas numurā saruna ar jaunievēlēto domes priekšsēdētāju, lasīsim un neaizmirsīsim, ka novads esam mēs – lieli un mazi, veci un jauni, tālāk un tuvāk pilsētai dzīvojošie. Negaidīsim arī, ka visas problēmas atrisinās kāds cits. Vadītāji mainās, bet, protams, mūsu katra ikdiena un pienākumi tajā turpinās kā līdz šim. Kopējā novada attīstība, attiecības ar kaimiņiem vai personīgā labklājība nav atkarīga tikai no novada domes, tomēr šis būtu arī īstais brīdis, kad attīstīt sevī interesi regulāri sekot līdzi lēmumiem, solījumiem, iniciatīvām. Katrs var prasīt, lai ieguldījums un atdeve būtu tikpat liela, kā ambīcija izveidot koalīciju. Katru dienu izdarām izvēles. Lai būtu to atbilstība mūsu morāles iekšējam kompasam, ar galvu uz pleciem vien nepietiek, ir jābūt mugurkaulam. Savam. Mugurkaulu tu no otra aizņemties nevari. Zīmīgi, ka tieši tas cilvēkam dots kā galvenais ķermeņa balsts. Lai mums katram savs mugurkauls – gan politikā, gan žurnālistikā, gan biznesā un citur! Tad arī spēsim sarindot un aizstāvēt personīgās prioritātes un izdarīt izvēles par labu sev un kaimiņam, ar ko labprāt runājam.
