Kad jūnijs aizbridis aizgājušā laika ceļos, apsveru, kas prātā palicis. 1.jūniju no aizlaikiem zinu kā Starptautisko bērnu aizsardzības dienu. Vērtīga diena, ja par to domā, izjūtot kā globālu, tātad pasaules, dienu. Savi bērni, citu bērni, planētas bērni! Nākotni veidos jaunā paaudze, un vecajiem allaž ar to būs jāsamierinās, dodot kādu saujiņu no savas pieredzes, no savas prāta sēklas tam laukam, kuru jaunie uz zemes sēs. Vai varbūt pat Visuma tālēs kādu savu zīmi iepriekšējā paaudze iemetīs? Daudzi jaunieši agrāk vēlējās būt kosmonauti, zvaigžņu pētnieki. Tagad ievērojama jaunās paaudzes daļa vēlas būt informācijas tehnoloģiju pārvaldnieki programmētāja vai augstākā līmeņa speciālista profesijā.
Ar smaidu atceros, kā, sākoties interneta ērai, nācu pie secinājuma, ka Dievam (vai augstākajam saprātam), iespējams, ir moderns milzīgs kompjūters, ar kura palīdzību un savu svēto kalpu līdzdalību viņš valda pār pasauli. Radītājs vēro lielās un sīkās norises un ar vienu klikšķi izlemj, kam un kur būt, ko apbalvot, ko sodīt! Mēs tik bieži sakām: kas būs, kad būs? To zina tikai Dievs!” Cilvēka prāts daudz ko no radītāja rokām ir izņēmis, atklājis un veicinājis vispārējo progresu (kā mums tas šķiet). Par šo manu ideju var pasmieties, bet var arī domu attīstīt, fantazēt un domāt par nejaušībām un likumsakarībām.
Pagāja pašvaldību vēlēšanas. Kas nu izdarīts, tas nav labojams! Man šķiet, ka lielais dzejnieks Rainis teicis: “Mesti ir kauliņi, lai brāžas viesuļi!” Par to, ka doma par vēlēšanām daudziem bijusi nekāda, liecina statistika. Vienaldzība, neticība, autoritāšu trūkums, dzīve savā personīgajā, vīrusa pandēmijas radītajā burbulī un prāta lielā apātija: man vienalga; es nevienu nepazīstu un negribu pazīt; man “pie kājas”; tie paši vēži, tikai citā kulītē! Tādi secinājumi un tāda kā sava negrozāmā lepnuma izpausme: man – lauku cilvēkam – vienalga!
Es tomēr balsoju un vienmēr esmu to darījusi. Noskaņojums mūsu vēlēšanu iecirknī bija sirsnīgs: katru ar smaidu sagaidīja, lūdza ievērot visus pandēmijas noteikumus, aicinot lietot savu rakstāmo, un brīvā sarunu atmosfērā uzrunāja katru balsotāju. Visi, protams – maskā, divu metru attālumā un lietojot dezinfekcijas līdzekļus. Kā jau pierasts, nevarēju atpazīt visus maskotos, kas iegāja vēlēšanu telpā pirms un pēc manis. Sasodīta, apriebusies, bet jau gadu pierasta formāla lieta! Tomēr tāda kā svētku sajūta un izpildītā pilsoņa pienākuma sajūta bija. (Varbūt sava personīgā rakstāmā iztrūkuma dēļ arī pozitīvo krustiņu un svītrojumu bija mazāk nekā parasti?)
Sociālā un fiziskā izolācija darījusi savu arī aktivitāšu ierobežotības dēļ: bibliotēkas apmeklējumi ierobežoti, vajadzības pašvaldībā bieži attālināti. Preses abonēšana arī nav vienkārša – jau pilnu gadu kā Tirzā likvidēts pasts. Skumja jubileja! “Feisbukā” lasīju samierinošus vārdus, ka tāds klasiskais pasts, kāds bija pierasts, neesot vairs topā. Par laimi, Lizuma pagastā pasts joprojām darbojas, tur laipni apkalpo katru, kas iegriežas. Lizumā jau liels iedzīvotāju skaits, attīstītas ražotnes un aktīvi cilvēki. Ko tad mēs? Kunkstētāji un vārguļi vai dziļi vienaldzīgie ar pārspīlētu egoismu un pašpietiekami līdz absurdam? Sarunas ar radiem un kaimiņiem arī nav modē un nepatīk arī! Ierūsē un saskābst prāti! Skarbie epidemiologu noteikumi jāievēro, likuma paklausība pirmajā vietā! Atcerējos kādreizējā deputāta un “zvērumīļa” Ingmāra Līdakas izsaucienu no augstās tribīnes pirms gadiem: “Aiztaisi muti!” Tagad pēc vēlēšanām arī par vēlu mēles kustināt, kritizēt vai lielīt. Kā ir, tā ir, paši vainīgi, dzīvojam laimīgi! Ļoti skarbi varētu izteikties, tomēr atturēšos.
Bieži domāju, kāpēc mums pagastā ir pasaulē pazīstami un atzīti kultūras cilvēki, mākslinieki un dažādu godājamu profesiju pārstāvji, kas daudz darījuši novada un Latvijas vārda nešanai pasaulē, tomēr gribētos, lai interesentiem un ekskursantiem būtu pieejama informācija vai pat muzeja istaba, vai stūrītis dziedonim Marisam Vētram, bibliogrāfam Jānim Misiņam, gleznotājam Ludolfam Libertam, dzejniecei Elzai Ķezberei, nemaz nerunājot par dzejnieci Minnu Dzelzkalni – Tirzmalieti.
Tomēr, iedziļinoties šajās peripetijās, uzzināju arī optimistiskas ziņas: Tirza ir dzīva un radoša. Tirzas pamatskola veic pētniecības darbus un veido projektus gan par apkārtnes vēsturiskajām vietām, gan novadniekiem. Arī skolā esot iespēja skatīt stendu par šo tēmu. Noteikti iedziļināšos! Sev par kaunu daudz ko esmu palaidusi garām un tikai sūkstījusies, ka nav…
Tirzas “Muižā” 2005.gadā iesāktā ekspozīcijas “PSRS vēstures perioda liecību ekspozīcija” paplašinoties. No 2020.gada veidojot novadnieku istabu, un te redzamas arī senlietas, kas glabājās agrākajā Nabagmājā, jeb Ziedukalnā. Tur savukārt paplašinājies Slēpju muzejs, par kuru bieži dzirdam un uzzinām daudz interesanta arī “feisbukā”. Diemžēl visur telpu ir tik, cik ir. Tomēr lietas ejot uz labo pusi un entuziasms cilvēkos, kas ar to nodarbojas, nav noplacis. Iesaistoties arī skolēni, jauno tehnoloģiju nākotnes fani.
Galvenās ziņas par pagasta novadniekiem aizvien redzamas Tirzas bibliotēkā mapēs un stendos, novadnieku grāmatu plauktos. Tikai pandēmijas dēļ arī man daudz kas apstājies uz pauzes…
Jūnijs prātā palicis arī ar lielajām gaisa temperatūras svārstībām: no +3 līdz +33 grādiem, vētras lauztiem kokiem, lietusgāzēm, un priecāties atliek tikai par to, ka man nekas uz galvas nav uzkritis, nolūzis vai nodedzis. Kas to visu savāks? Sirds gauži sāp par lielo lapegli pie Tirzas “Doktorāta”. Egle uzgāzās lapenei, kura tagad driskās.
(Turpinājums sekos)
