Man ļoti patīk apceļot Latviju. Pēdējos gados, apciemojot dažādas vietas, esmu ne reizi vien bijusi pārsteigta par skaistajām, sakoptajām pilsētām un pagastiem. Grūti pateikt, vai ir bijusi tāda vietas, kas atstājusi vilšanās un pamestības sajūtu, varbūt ir, bet nav gadījusies man ceļā.
Tas gan nenozīmē, ka visur esmu jutusies vienlīdz omulīgi. Domājot, kāpēc, man nāk prātā salīdzinājums ar ciemošanos draugu mājās. Ir tādas mājas, kur ienākot, gribas teikt – cik pie jums mājīgi! Un ir tādas, kur šī starojuma nav. Vispirms, protams, ir saimnieku sirsnība, un pēc tam mājīguma sajūta – ar mīlestību, uzmanību iekārtotas un čubinātas mājas, kāds sirsnīgs nieciņš, puķu pods, grāmata, mīļu cilvēku fotogrāfija, kaķis uz dīvāna, bērnu rotaļlietas. Kas nu kurā vietā rada šo mājīguma sajūtu.
Līdzīgi ir ar ārtelpu. Ir pilsētas un ciemi, kur iekļauties ir viegli un gribas pakavēties ilgāk. Un ir tādas vietas, arī koptas, kur šī mājīguma sajūta nerodas. To laikam var radīt tikai ar mīlestību un cieņu pret savu vietu un cilvēkiem, kas tajā dzīvo. Lai bērnu laukumiņš nav tikai pavirši noliktas šūpoles, bet lai padomāts par katru nieku, kas rada bērniem prieku un liek skanēt viņu prieka smiekliem un spiedzieniem. Lai soliņi parkā nav vienkārši salikti rindā noteiktos attālumos, bet lai ir vieta, kur pasēdēt ēnā omītei vai mammai ar mazuli. Lai ir kāds romantisks stūrītis, kur pirmo reizi atzīties mīlestībā. Lai ir vietiņa, kur apēst savu sviestmaizi. Lai puķu dobes nav tikai regulāri daudzstūri ar pacietīgām ziedētājām, bet lai dobe priecē, pārsteidz, lai gribas pie tās apstāties un lūkoties skaistumā.
Ir tik daudz sīkumu, kas iekļauj vai, gluži otrādi, atgrūž, kad gribas ātrāk izskriet vietai cauri un braukt tālāk. Un mājīguma sajūtai ne vienmēr vajag naudu. Vajag mīlestību, rūpes un atbildību. Iztēli un empātiju.
Šī vasara man paiet Gulbenes pusē. Es sajutu īpašu starojumu Stāmerienā. Nē, ne no pils, kaut tās gaismiņas logos lika pasapņot par pilskundzi, kura sukā savus garos matus pirms gulētiešanas. No visa kopuma – saulrieta ezera krastā, dumpja dziesmas, zālieniem, puķēm, senajām ēkām, kas atguvušas jaunu dzīvi. Es stāvēju Tirzā un iztēlē zīmēju ainas, cik skaisti te kādreiz būs, kad tiks atjaunotas veco laiku ēkas. Es staigāju pa Druvienu un meklēju sava vectēva atmiņu grāmatā aprakstītās vietas. Vecajā skolā stāvēju zem sirmajiem kokiem un prātoju, vai viņi ir redzējuši šeit skraidot manu vecmāmiņu vēl ar biželēm, skolas lietu kulīti pār plecu.
Es braucu lēnām un vēroju vecvecās mājās, gluži kā brīvdabas muzejā. Un klusi ceru, ka katra no tām kādreiz tiks saudzīgi atjaunota un uzsāks jaunu dzīvi.
Skaista mūsu zeme, un mēs to varam darīt vēl jaukāku. Ar rūpēm, uzmanību un mīlestību.
