Mārīte
Damašeka (Damaschek)
divdesmit gadus dzīvoja Vācijā, bet pagājušā gada augustā
atgriezās dzimtajā Rankā. Viņa sapņo par iespēju atvērt savu
masāžas salonu, lai praktizētu Lomi-Lomi (havajiešu
masāža),
kā arī citas eksotiskas masāžas, un pasniegt jogas nodarbības.
Mārīte pastāsta: “Sanācis tā, ka liktenis mani ir atvedis
atpakaļ uz Latviju, vismaz pašlaik.” Viņa turpina: “Esmu tagad
savā dzimtajā vietā, kur esmu izaugusi, staigājusi pa ballītēm.
Man šeit ļoti patīk – mežs, ogas, sēnes, dārzs.”
Iemācīties
valodu un braukt atpakaļ
Mārīte
augusi Rankā, Gulbenes novadā, kur mācījusies Rankas pamatskolā.
Vēlāk devusies uz Smilteni, lai mācītos Smiltenes vidusskolā.
Tālāk viņa vēlējusies studēt Latvijas Universitātes
Pedagoģijas fakultātē par vācu valodas skolotāju un tulkotāju,
bet nevarējusi to darīt finansiālu apsvērumu dēļ. Mārīte
pabeigusi Rīgas Tūrisma skolu (tehnikumu),
kur ieguvusi viesnīcu servisa darbinieka izglītību. Tad strādājusi
vācu “Jever Bistro” Rīgā, bet pēc tam diezgan ātri
devusies projām uz Vāciju, lai strādātu par auklīti. Viņa
nokļuvusi skaistajā Bavārijā tieši pie Kīmezera. Iemesls
aizbraukšanai uz Vāciju bija vēlme vēl labāk iemācīties vācu
valodu, tad braukt atpakaļ uz Latviju un vēlreiz stāties
Universitātē. Taču iznācis tā, ka mītnesvietā viņai ļoti
paticis. Ģimenei, kurā Mārīte strādājusi par auklīti,
piederējis restorāns. Viņai ticis piedāvāts darbs virtuvē par
pavāru. Tā tur esot palikusi. Vēlāk sākusi strādāt par
viesmīli. Mārīte ne vienu vien reizi strādājusi arī lielajos un
pazīstamajos Bavārijas alus svētkos “Oktoberfest”.
Par
to, kā
atradusi savu aicinājumu – jogu, Mārīte stāsta: “Tas bija
ļoti smags laiks. Es nezinu, vai kāds var iedomāties to, ko nozīmē
strādāt lielā alus dārzā pie Kīmezera vasarā… Stress un tas,
kas tiek prasīts no tevis, ir diezgan nesalīdzināms ar to, kā ir
Latvijā. Vasarās, sevišķi jūlijā un augustā, strādājām no
deviņiem rītā līdz vienpadsmitiem, divpadsmitiem vakarā. Es
meklēju, ar ko izlīdzināt un noņemt stresu. Satiku vienu ļoti
labu skolotāju. Viņa bija no Tunisijas, un viņai bija savi kursi.
Skolotājai jau bija gandrīz 70 gadi, un viņa to jogas “sēklu
manī iesēja”. Un tā sāka augt. Jutu, ka man šī prasme palīdz
gan fiziski, gan psihiski atbrīvoties no stresa, labi mugurai un
priekš koncentrēšanās. Tad es nolēmu doties uz to pašu skolu
Indijā, Goa, kur skolotāja mācījusies.” Mārīte tur apguvusi
Aštanga jogu. Vēlāk gan strādājusi par viesmīli, gan brīvajā
laikā piedāvājusi savas jogas nodarbības. Viņa stāsta: “Ja tu
sāc ar jogu, filozofiju, tad vēl gribas iemācīties masēt. Es
Minhenē satiku arī Kahuna
Bodywork
(Kahuna – havajiešu dziednieks). Ar masāžu, ar pieskārienu un
ēteriskajām eļļām var daudz ko paveikt, dziedināt.” Mārīte
Vācijā sākusi piedāvāt arī Lomi-Lomi masāžu, klasisko, karsto
akmeņu un ājūrvēdas ārstniecisko masāžu.
Dzīvojot
Vācijā, varējusi arī daudz ceļot. Mārīte smejoties saka: “Esmu
no tiem, kurus neinteresē jauna mašīna, trīs jaunas somas, trīs
jauni kurpju pāri. Visu naudu esmu investējusi, mācoties tālāk,
arī jogai, masāžām.” Par lielajos alus un citos svētkos, kur
strādājusi par viesmīli, nopelnīto naudu, viņa izbraukājusi
visu pasauli. Bijusi Kanādā, Jaunzēlandē, Austrālijā,
ciemojusies Āzijā, Taizemē, Ēģiptē, Botsvānā un Namībijā.
Ceļojot Mārīte iemācījusies arī angļu valodu. Te Mārīte
piebilst: “Galvenais, ko varu ieteikt jauniešiem, kas brauc uz
Angliju, Franciju, Vāciju, – lai tu integrētos valstī, ir jāmācās
valoda. Bez valodas tev
ir mazāk iespēju. Tevi tā neakceptē.” Lai
gan bijis
iespējams ceļot pa visu plašo pasauli, Mārīte katru gadu
braukusi uz Latviju, saglabājot saikni ar savu ģimeni un draugiem
Latvijā.
Tepat aiz loga – Gauja
Šobrīd
Mārīte velta laiku sev, pavada to dārzā, rūpējas, lai “pagrabs
būtu pilns, lai ziemā būtu ko ēst”, kā arī sadarbojas ar
brāli, sporta pedagogu Māri Stabiņu, dodas uz “Azimutu”
(orientēšanās
sacensības),
piedāvājot masāžu mežā, kā arī aicina iepazīt jogu, mainot
cilvēku priekšstatus par to, ka tā nav tikai vingrošana. “Es
esmu atgriezusies šeit (Rankā),
man tepat aiz loga ir Gauja. Liels dārzs un siltumnīca. Jā, varbūt
ir pienācis tas laiks, kad gribas iet trīs soļus lēnāk,”
secina Mārīte. “Man ļoti patīk puķes. Esmu sastādījusi
lavandu un rozes. Vācijā tas nebija iespējams. Vācijā man bija
maziņš dārziņš, bet nevis tādā plašumā. To es ļoti
novērtēju.”
Runājot
par
apsvērumiem atgriezties, Mārīte saka, ka tas esot privātu iemeslu
dēļ. Šobrīd viņa ļoti novērtē draugu un radinieku atbalstu,
kamēr vēl nav iespējams īstenot sapni par savu biznesu. Mārīte
salīdzina, ka Latvijā, atšķirībā no Vācijas, mazajiem
uzņēmējiem nav nemaz tik viegli uzsākt savu darbību – esot
daudz grūtāk nekā Vācijā nodokļu ziņā. Arī daudz stingrāk.
Tomēr Mārīte piebilst: “Ar uzņēmējdarbību ir tā – katrs
pats ir savas laimes kalējs. Un ir jāiet uz priekšu. Man jau
masāža nav vienīgais. Es jau izmācījos arī par “Aroma
Welness”
terapeiti – es varu masieriem stāstīt par ēteriskajām eļļām.
Arī pati es strādāju ar ēteriskajām eļļām, un tas ir mans
on-line
biznesiņš, kas ir ne tikai Latvijā, bet arī starptautiski.”
Uz
jautājumu,
kas ir tas, ko visvairāk novērtē, dzīvojot Latvijā, Vidzemē –
Mārīte atbild: “Tas ir plašums un dabas tuvums. Mūsu meži – tā
ir vērtība, kas vēl ir Latvijā. Iespēja būt saskarē ar dabu.
Satikšanās ar dzīvniekiem. Pirms dažām dienām man bija “Gaujas
dāvana”, kad Gaujā pretī peldēja bebrs. Tās ir lietas, kuras
es ļoti novērtēju.”
Būt
pateicīgam par to, kas tev ir
Domājot
par pieredzi, kas iegūta dzīvojot un strādājot ārpus Latvijas,
Mārīte saka:
“Es skatos uz pasauli ar daudziem varbūt nesaprotamām acīm. Es
par daudzām lietām vispār neuztraucos. Es to varu salīdzināt ar
materiālu pieredzi. Ja, piemēram, nopērk jaunu mašīnu, tās
vērtība zūd ar katru dienu. Ja tu esi bijis pasaulē, tu esi
ceļojis, pieredzējis, tev ir jauni draugi – tā vērtība šeit
iekšā (rāda
uz sevi)
ar katru gadu paliek arvien lielāka. Tas nav salīdzināms ar naudu.
Atmiņas. Pieredze.”
Mārītes
dzīves moto ir
iet caur pasauli ar smaidu un arī citiem dāvināt smaidus, katru
dienu būt pateicīgam par to, kas tev ir, nevis raudāt par to, kā
nav.
Mārīte
atklāti saka,
ka tas esot bijis liels izaicinājums – braukt atpakaļ. “No savas
pieredzes varu teikt -lai nepazūd saikne
ar Latviju, ar Latvijas draugiem, jo
nekad nevar zināt, kā ir tad, kad pēc tam tu brauc atpakaļ, bet
tu stāvi viens pats un tev te nav neviena. Es vienmēr centos to
saikni turēt gan ar saviem ģimenes locekļiem, gan ar draugiem,”
viņa piebilst.
