Latvija var, un arī mūsu sportisti var! Milzīgs prieks un saviļņojums, domāju, pārņēma ikvienu, kurš nav vienaldzīgs pret sportu un seko līdzi XXXII vasaras olimpiskajām spēlēm Tokijā, kuras notiks līdz 8.augustam. Tām gan bija jānotiek jau pagājušajā gadā, bet Covid-19 pandēmijas dēļ tika pārceltas.
Pagājušajā nedēļā mūsu 3×3 basketbola komanda ar Agni Čavaru, Nauri Miezi, Kārli Paulu Lasmani un Edgaru Krūmiņu Tokijas olimpisko spēļu finālā spēja uzvarēt Krievijas olimpiskās komitejas komandu un izcīnīt zelta medaļas. Patiešām skaista uzvara! Basketbolisti attaisnoja uz viņiem liktās cerības. Tik daudz saviļņojošu un patīkamu emociju pašiem un visiem pārējiem! Starp citu, cīņas spara pilno Nauri Miezi esam redzējuši basketbola spēles laukumā arī Gulbenē. 3×3 basketbols pirmo reizi ir iekļauts olimpisko spēļu programmā, un latvieši ir pirmie, kuri izcīna olimpisko zeltu šajā sporta veidā vīriešu konkurencē, līdz ar to šis zelts noteikti ir dubultā vērtīgs.
Savukārt Artūrs Plēsnieks Tokijas olimpiskajās spēlēs svarcelšanas sacensībās svara kategorijā līdz 109 kilogramiem izcīnīja bronzu. Tik sirsnīgi sportists nelielajā ekspresintervijā pēc tikko izcīnītās bronzas medaļas atzina, ka pats vēl līdz galam nespēj noticēt tam, ko paveicis. Tokijas olimpiskajās spēlēs priecē arī Latvijas pludmales volejbolisti.
Kāpt uz goda pjedestāla noteikti ir ikviena sportista sapnis un arī mērķis. Bez mērķa nevar nekur, jo tas motivē doties uz priekšu, neatslābt, neapstāties savā izaugsmē. Tas attiecas ne tikai uz sportu, bet sports noteikti ir tas, kas jau no mazotnes ikvienam māca iepazīt veiksmes saldo garšu un reizēm arī samierināties ar zaudējumu, kas nav viegli. Sports ir vajadzīgs ikvienam un jebkurā vecumā, un ne jau visiem jābūt profesionāļiem sportā. Tas nav jaunums, ka sportošana uzlabo pašsajūtu, mazina risku saslimt. Izrādās gan, ka nedaudz vairāk kā ceturtā daļa mūsu valsts iedzīvotāju atzīst, ka ikdienā kustas un sporto par maz, un iemesls tam esot motivācijas trūkums un slinkums. Kaut gan nesen lasīju interesantu rakstu, ka slinkums nemaz neeksistē, bet ir tikai intereses trūkums. Kā tam tikt pāri? Noteikti iekšējais spēks jāatrod sevī pašā, bet, iespējams, kādu spēs iedvesmot mūsu olimpieši.