Augusts – karstākais kāzu laiks. Arī šajā pandēmijas laikā precas, jo tuvas attiecības stiprina pat vairāk nekā ticība vakcīnai. Nesen ekskursijā bija saviļņojoši ieraudzīt līgavu, baltu kā sniegs, un blakus – līgavaini tumšā uzvalkā. Lai kādas būtu modes tendences, tradicionālais kāzu tērps asociējas ar šiem pretstatiem kā sievišķā un vīrišķā savienību. Taču ārējais izskats neatklāj jaunlaulāto cerības, vēlmes un iespējas, arī mīlestības spēku, kas jaunas ģimenes veidošanas laikā sasniedz augstāko virsotni. Tiesa, iespējams, vairāk vārdos un gaidās. Nav jāsola mīlēt, ir vienkārši jāmīl.
“Es nevaru būt balts, un tas nav iespējams, jo visam vienmēr jābūt līdzsvarā,” dzied grupas “Tranzīts” solists Ralfs Rubenis. Klausoties šajos vārdos, visi piekrīt – neviens nevar būt balts. Tomēr katrs labi zina, kādu partneri vēlas blakus, un cenšas panākt, lai tāds tas būtu. Ja uzreiz neizdodas, meklē citu.
Varbūt tāpēc man svarīgi šķiet atcerēties kāzu dienu arī pēc gada un desmitiem gadu. Toreiz viens otram solīja dvēselēs iekalt visbaltāko uzticību, lai tā cauri gadu tālumiem ziedētu tāpat kā baltās ievas. Ja tā tiek saglabāta, tad ir pamats arī saticībai, sapratnei, un, izrādās – mīlestība nekur nav pazudusi. Nereti jautā tiem, kas kopā nodzīvojuši līdz sudraba vai zelta kāzām, kā tas bijis iespējams, jo noteikti bija arī sāpīgi pārdzīvojumi un pāridarījumi. Atbilde ir viena – svarīga ir spēja piedot, apzinoties – neesmu eņģelis. Ja svaru kausos saliek pārdzīvojumus un atziņu, ka blakus ir cilvēks, kas tevi saprot bez vārdiem, uz kura atbalstu var paļauties grūtos brīžos, nākas secināt – ir vērts būt kopā.
Vissenākās sievas apņemšanas tradīcijas bija līgavas zagšana un pirkšana par naudu. Tagad nereti tās tiek izspēlētas kā joks. Tomēr joks nav tendence, ka, aizmirstot senās tradīcijas, priekšroka tiek dota nevis jaunām tradīcijām, bet naudai. Ja kāzas, tad tādas, lai ir bagātas un visi brīnās. Kam tās vajadzīgas, ja netiek iezīmēta robeža, kas veido stipru pamatu nākamajam mūža posmam?
