Lietuvas valdība noteikusi, ka ar 13.septembri nevakcinētie nevar iepirkties lielveikalos, bet tikai mazākos veikalos. Vai tāds lēmums būtu vajadzīgs Latvijā?
Guntis Grīnšteins, mežkopis:
– Galvenais ir panākt, lai cilvēki iemācītos pareizi lietot sejas aizsargmaskas, nevis tās kā krelles pakārt kaklā un pēc tam ielikt maisiņā. Atkārtotai lietošanai maska būtu jādezinficē vai jāpērk jauna. Protams, ir arī jāievēro divu metru distance. Ja veikalos nevarēs iepirkties tie, kas nav vakcinējušies, tad nevaram teikt, ka mums ir demokrātiska valsts. Šādi ierobežojumi liecina, ka valdība svaidās – tika apgalvots, ka mazajos veikalos ir bīstami atrasties vairāk par vienu cilvēku. Tomēr ir skaidrs, ka mazie veikali ir drošāki nekā lielveikali. Vīrusu pārnēsā arī vakcinētie. Un ko darīs ar bērniem līdz 12 gadu vecumam? Vai viņi drīkstēs iet veikalā kopā ar vakcinētiem vecākiem? Tā, manuprāt, ir ačgārnība. Pietiek strikti ievērot piesardzību un pietāti pret Covid-19 vīrusu: roku dezinfekcija, distance un maska, kas tiek precīzi lietota.
Intars Liepiņš, Gulbenes novada domes deputāts:
– Vakcinēties vai nevakcinēties – tā ir katra cilvēka personīga izvēle. Katrs mēģinājums uzspiest vakcinēties nav pieņemams. Par lielveikaliem – nevakcinētajam tāpat kā vakcinētajam gribas ēst. Esmu pret šo jucekli. Tiekoties ar cilvēkiem, kas atbraukuši no ārzemēm, nākas secināt – viņiem nav tādu ierobežojumu. Nesaprotu, kāpēc austrumu bloka valstīs tā notiek. Jāsaprot, ka vīrusu var saķert ne tikai veikalā. Jā, lielveikalos ir varbūt lielāks risks, tomēr neredzu jēgu šādam aizliegumam. Iepriekš noteiktie aizliegumi liecina, ka tie nedeva cerēto efektu. Manuprāt, vajag cilvēkus labāk izglītot par vakcīnām, lai viņi izvēlētos potēties. Nepieciešams komunicēt un strādāt ar sabiedrību, nevis izvēlēties vieglāko variantu – ierobežot un aizliegt.
Inga Freimane, augkopības konsultante:
– Visa mana ģimene ir vakcinēta. Uzskatu, ka cilvēkiem nav tādas disciplīnas, lai varētu iztikt bez ierobežojumiem. Daudziem pietrūkst apziņas un atbildības, kas nepieciešama, lai ievērotu noteikumus. Manuprāt, mums vajag stingrākus noteikumus, jo tādi nekad nav bijuši. Nesen pie manis bija atbraukušas sievietes no Spānijas. Viņas smējās par mūsu noteikumiem, jo tur sešus mēnešus vajadzēja dzīvot mājās un tikai vienu reizi dienā noteiktā laikā bija atļauts aiziet uz tuvējo veikalu un atpakaļ. Tas nozīmē, ka mēs esam dzīvojuši salīdzinoši brīvi. Acīmredzot te daudzi uzskata, ka šie ierobežojumi nav jāievēro. Soda neizbēgamības trūkums rada visatļautības sajūtu, ka var ignorēt noteikumus. Ja reti kontrolē un tikai pakrata ar pirkstu, tad var arī neievērot. Protams, ja nevar nodrošināt kontroli, tad šie noteikumi un ierobežojumi ir kaķim zem astes.
