Pagājušās nedēļas nogalē Gulbenes kultūras centrā bija iespēja noskatīties pusaudžu komēdiju “Tizlenes”. Tā ir latviešu filma, kuru vēlējos redzēt, kopš izlasīju par tās uzņemšanu, guvu ieskatu par tās saturu, arī nosaukums savā ziņā – daudzsološs. Filmas darbība notiek tālajā 1999.gadā pirms tūkstošgades svinībām, kad trīs 9. klases skolnieces – Sarmīte, Sveta un Katrīna – nolemj pielikt punktu savai tizleņu dzīvei un kļūt par skolas populārākajām meitenēm. Filmas veidotāji vēsta, ka priekšplānā izvirzīts stāsts par pusaudžu sevis meklējumiem, sarežģīto skolas sadzīvi un jaunu meiteņu pašvērtējuma veidošanos globāli un personīgi izšķirīgā laikā. Doma – ļoti laba, tomēr mani tā īsti šī filma neiedvesmoja, kaut gan nenoliedzami atsauca atmiņā piedzīvoto skolas laiku, kā arī laiku, kad sabiedrība piedzīvoja dažādas pārmaiņas.
Skatītāju kultūras centrā nebija daudz. Teiktu – pat maz. Iemesls, iespējams, ierobežojumi saistībā ar Covid-19, jo kino seansu drīkstēja apmeklēts uzrādot derīgu Covid-19 vakcinācijas vai izslimošanas sertifikātu, bet tikpat labi iemesls varēja būt – kūtrā aktivitāte, bet varbūt pavisam vienkārši – kino gaumes ir dažādas, un varbūt šī filma potenciālos skatītājus tik ļoti neuzrunāja, kaut gan tā noteikti nav domāta tikai jauniešiem, proti, filma domāta arī tiem, kas ir auguši attēlotajā laika posmā. Pati mācījos 90.gadu sākumā vidusskolas posmā, tāpēc ikvienam, kurš piedzīvojis konkrēto laika periodu, tā aura šķitīs īpaša. 90.gadi bija interesants laiks. Atminos, ka 90.gadu sākumā neilgu laiku vajadzēja norēķināties ar “repšikiem”, bija populārie braucieni uz Viļņas tirgu, nogaršojām “Snikeru”, internets un mobilie tālruņi nebija pieejami, informāciju par pašmāju un ārzemju elkiem un grupām guvām žurnālos, kā arī gaidījām populāro raidījumu pusaudžiem “Skabarga”. Mēs nepiedzimām ar mobilajiem un planšetēm rokās, bet laiks iet un notiek pārmaiņas. Katra paaudze dzīvo atšķirīgos apstākļos, ir citas vērtības un paradumi, un uz lietām, vērtībām katrs raugās no sava skatu punkta, tāpēc reizēm arī rodas pārpratumi vai tā saucamie paaudžu konflikti. Un arī tas nav nekas slikts vai ārkārtējs, jo dzīvē viss nav tikai “balts” vai “melns”, nav ne pareizi, ne nepareizi, vienkārši ir jāspēj pieņemt citādais.
