Atmiņās glabājam ne tik daudz notikumus un faktus kā pārdzīvotā noskaņas un izjūtas. Jo spilgtākas emocijas radušās, jo labāk tās iegulst atmiņās. Par to, cik vērtīgas var būt atmiņas, bija jādomā pēc tikšanās ar leģendāro kordiriģentu Imanta un Gido Kokaru studentēm. Zinām dvīņubrāļu izcilo veikumu koru dziedāšanas attīstībā un starptautiska mēroga panākumos. Taču atslēga visam ir šie ģeniālie cilvēki ar neparastu raksturu, valodu, uzvedību un vienreizēju – tikai viņiem raksturīgu diriģēšanu, kas kļuvusi par sava veida skolu daudziem jo daudziem ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs. “Tikai labs cilvēks var būt labs mūziķis,” teicis Imants Kokars. Manuprāt, tā var teikt arī par citu profesiju spožākajiem darītājiem. Pārāk reti domājam, cik svarīgi ir būt vispirms labam cilvēkam, lai sevi apliecinātu profesijā. Tas šķiet pašsaprotami, bet diemžēl ne visi ir labi cilvēki… Dvīņu brāļi tādi bija. Nekas cilvēcisks viņiem nebija svešs, bet arī ikdienišķas izpausmes bija savdabīgas. Viņu studentes – Rota Salmiņa un Aira Birziņa atceras vēl un vēl tik spilgti, ka šķiet – Imants vēl pavisam nesen kopā ar “mūžīgo žūriju”, kā viņš to dēvēja, vērtēja koru sniegumu skatēs visā Latvijā. Pēc skatēm bija “bagātināšanās”, kā I.Kokars dēvēja vakariņas ar kādu arī stiprāku dzērienu. “Bagātināšanās” bija precīzs apzīmējums, jo tā nebija tikai ēšana un dzeršana, bet arī atraktīvas dejas, sarunas un joki, kas ļāva atslābināties pēc saspringtas dienas.
Kādas atmiņas paliks, kad manis vairs nebūs? Tā varētu jautāt katrs, bet parasti par to nedomājam. Svarīgāk ir būt šeit un tagad, dzīvot ar pilnu atdevi par spīti visām nedienām. Tagad, protams, daudziem lielākā nelaime šķiet Covid-19 pandēmija. Taču patiesībā tā nav tik briesmīga, kā tiek iztēlota, ja salīdzina, piemēram, ar politiski represēto dzīvi Sibīrijā. Nesen lasīju, ka kādu izsūtījumā no bada mirušo atceras kā enerģisku, ar darba prieku un kolosālu humora izjūtu apveltītu cilvēku.
Laiks reizēm lēni, reizēm pārāk strauji, bet vienmēr nemanāmi iztek kā smiltis caur pirkstiem. Līdzi laikam aiziet tā liecinieki, atmiņās atstājot neizdzēšamus vārdus un darbus, tie paliek ar mums.