Vēl nav ne lapu zelta, ne dabas rudens nojausmu. Tikai kalendāra vēsts: pirmais rudens mēnesis septembris ir klāt! Reizēm kāda dzērve žēli iesaucas: drīz, drīz… Kāpēc dzirdu tikai to “drīz, drīz”, bet nedzirdu “vēl, vēl”? Ir jaukais laiks! Šodien nedomāšu par nenovēršamo dabas ritumu. Mēs taču esam tanī ģeogrāfiskajā vietā, kurā ir četri gadalaiki un visi krāšņi, ja atver sirdi!
Esmu meitas ģimenes uzaicināta izbaudīt kādu pārsteigumu un priecājos par gaidāmo, kaut nezinu, kurp aizvedīs ceļš. Esmu to piedzīvojusi, kad radītais pārsteigums izvēršas par kolosālu piedzīvojumu. Tā var nonākt arī īstā brīnumu pasaulē! Maz ko meitas ģimene var izdomāt! Varbūt vedīs sēnēs vai ogās? Varbūt ceļosim uz kādu dabas muzeju vai parku? Kaut nu nebūtu laivu izbraukums! Man nepatīk ūdens stihija, pat baidos, un nav arī nekādas pieredzes. Varbūt mani grib pārsteigt, piedāvājot kādu joku? Padodos un ļaujos piedzīvojumam, neminot, kāds tas būs. Esmu brīdināta, ka pasākums būs ārā un nelielā radu lokā. Nekas līdzi nav jāņem un rokām jābūt brīvām: ne somu, ne naudas maka, pat ne sejas maskas. Tātad āra pasākums! Paķeru ceļojumā sēdēšanai padusē mazu spilventiņu. Jārēķinās taču arī ar saviem gadiem!
Noteiktā rīta stundā pēc manis iebrauc znots un meita. Esmu gatava piedzīvojumam. Laiks ir burvīgs! Cerams, ka pārsteigums būs patīkams, un tam ļaušos pilnu krūti! Pa ceļam mums pievienojas vairākas pazīstamas automašīnas. Mazbērni un mazmazbērni māj un priecājas tiekoties. Nav jau vairs tā biežā radu komunikācija, kāda bija pirms pandēmijas: tagad pierasts katram dzīvot savā “burbulī”. Vai arī pulcētie radi nezina, kurp dosies? Tāds iespaids rodas, jo meita un znots vada maršrutu un komandē, kur un kad iegriezties, pagriezties un apstāties. Kļūst arvien interesantāk! Braucam jau stundu, bet nekādas nojausmas, kurp: skaista dabas ainava, pagriezieni, platāki un šaurāki ceļi!
Beidzot piestājam kādā mazā zoodārzā, kādi jau vairākus gadus kā nākuši modē. Protams, tas mazmazbērniem ir ļoti interesanti. Kopā ar biļetēm var iegādāties arī veselīgas dzīvniekiem domātas pārtikas glāzītes, jo kur nu bez barošanas zvēru apraudzīt! Kā tik te nav: sākot ar strausiem un beidzot ar mūsu pašu lepno kraukli, kurš nekustīgi sēž uz zara un vienaldzīgi blenž uz apmeklētājiem, nereaģējot uz pacienājumiem. Lepns! Nojaušu, ka viņa ķērciens sauc pēc brīvības un lidojuma. Ja es drīkstētu, tas būtu pirmais, ko es atbrīvotu no būra gūsta. Viņš apskauž mūs, jo tādu kā nicinājumu un vienaldzību saskatu kraukļa acīs. Mazbērni sajūsmā: visa dzīvās radības izlase kā uz delnas. Man nepatīk ne dubļu cūka, ne cita ieslodzītā radība. Tikai truši kāri šķin zāli un, liekas, ir vienīgie, kuri no paaudzes uz paaudzi pieraduši tā dzīvot. Patīkams mans pārsteigums ir brīvi pa dārzu staigājoša stirniņa, kura kopā ar kopēju apstaigā būros sasēdinātos kā izaicinādama. Jūtas kā karaliene! Vienīgā sprosta brīvā mājās piejaucētā meža radība! Iet līdz lielajam žogam un nealkst doties mežā! No tā būtu pat bail… Ko gan var zināt, kā un par ko domā šī radība, kura kļuvusi par mazā biznesa objektu?
Dodamies tālāk! Intriga, kurp dosimies tālāk, tiek saglabāta! Taču jau ne uz citu zvēru dārzu! Kādā mājīgā dabas vietiņā nākamā pietura un nelielas uzkodas mazajiem un lielajiem. Omulība pieaug! Joki un prieks mazajos, un noslēpumaini smaidi pasākuma rīkotāju acīs. Izkustamies! Noder mans spilventiņš, kuru zem galvas palikt un vērties augstajās debesīs: zilās un tīrās, bez neviena mākoņa. Pilnīga relaksācija bez domām, un ir tikai labsajūta. Tad pamanu mašīnas bagāžas pusē kādas garas somas… Tātad kāds pasākumam vajadzīgs inventārs. Makšķeres! Tikai kur tas būs un cik tālu vēl jābrauc? Vietas neatpazīstu un te nekad neesmu bijusi. Beidzot norāde “Sillaka”, kur iegriežamies. Un tad tik pārsteigums nāk gaismā! Zivju audzētava, zvejas vietas un vesela dīķu pasaule ar krastā uzceltiem namiņiem, zvejas rīku arsenāls, tīkliņi zivju izcelšanai. Blakus netālu viesu nams ar savu dzīvi, kurā neiedziļinos. Ieņēmuši vienu nojumi ar vairākiem gaumīgiem galdiņiem, sākam lielo zvejas piedzīvojumu. Saimnieks iepazīstina ar kārtību un izved tādu kā instruktāžu, un pazūd pie citiem klientiem. Neesot gan saimnieks, tikai strādājot uzņēmumā. Apskatu pakalpojumu cenas: nekas traks! Ja jārīko viesības mājās, arī izdevumi. Viss maksā, un kas gan var būt labāks par emocijām un jauniem iespaidiem, ja tie notiek reti un noslēpuma intriga nāk papildus!
Redzamas vairākas gaumīgas nojumes, krēsli zvejniekiem dīķu krastos. Dzirdu leišu un krievu valodu kaimiņos. Tomēr katrs ir aizņemts savā kompānijā, kaut viss kā uz delnas: citi jau zvejo, citi gatavojas zvejai, iestiprinās pie nojumes galdiņiem. Ir arī bērni ar vecākiem. Tie var spēlēties pie galdiņiem, lielākie ķeras pie makšķerkātiem. Daži zvejnieki lūr telefonos – bez tā nu arī te nevar! 21.gadsimts un globalizācija. Arī man kabatā telefons, jo arī man netika teikts, ka tas jāaizmirst mājās! Man vajag nofotografēt notiekošo, lai vēlāk palielītos interneta draugiem. Arī man tā ir īsta apsēstība un foto atkarība! Lai radi ārzemēs redz šo mūsu izklaides dienu! Sākumā vēroju, ko dara kaimiņu makšķernieki, tad ķeros arī pati, znota un meitas iedrošināta, pie kāta. Lai pievilinātu zivis, līdzi paņemta barība: garneles un vēl kāda cita zivju delikatese. Tās bija jāatrāda zvejas ierādītājam, jo viss tiekot kontrolēts. Arī pieteikto zivju limits! Man pirmais loms: mazs asarītis. Mana zelta zivtiņa! Atlaižu dīķī. Vēlāk uzzinu, ka lielās zivis – foreles un stores, kuras reizēm atkrītot no makšķerāķa, nobeidzoties, un ik dienas uz ūdens virsmas esot vairākas no āķa norāvušās beigtas zivis. Tās rūpīgi salasot. Laikam jau tās nonāk uz cienasta galdiem? Tāds esot paredzēts arī pie mums, jo te tiekot atzīmēta arī meitas nesen bijusī dzimšanas diena.
Beidzot arī mūsu kompānijai izdodas dažas lielās zivi ar līdzpaņemto piebarojumu sakārdināt. Azarts, sajūsma, emocijas! Un uzzināts fakts, ka lielā zivs netiek atstāta nosmakšanai krastā, bet ir “humāni” ar koka vālīti jānogalina. Sargāmies to demonstrēt bērniem, jo vardarbība taču ir tik lipīga! Arī ar koka vāli šim nolūkam mūs iepazīstināja. Kad esam pilnībā adaptējušies zvejas apstākļiem, pienāk arī mana kārta lielo lomu gaidīt un zivs spēku pretojoties izjust. Sagatavota ar zivij tīkamo ēsmu makšķere un man tās kāts pilnā pārvaldībā. Cik sen neesmu jutusi zvejnieka satraukumu: būs vai nebūs? Gaidu, un sirds sitas kā jaunībā, kad caur Kazu silu ar lazdas kāta makšķeri kopā ar tēti devāmies uz Tirzas upi… Ap mani ģimenēs aizvien bijuši “zivju bendes”, kā tos reizēm dēvē, un mazs azarts pa gēniem laikam ticis arī man. Gaidu makšķeres rāvienu, un tad tas notiek! Makšķerkāts saliecas līkumā, man rokas tikpat kā stīvas, mēle kā sapīta. Palīgi ar zivju tīkliņu jau rosās, tiek telefona fotoaparātā iemūžināts mans vēsturiskais mirklis… tad forele jau tīkliņā un krastā. Bērni sajūsmā spiedz, un es arī! Varens baudījums – es to izdarīju!
Izzvejotās zivis par nelielu samaksu var nodot zvejas uzņēmumā izķidāšanai un atdzesēšanai, lai manta nebojājas, jo biļete ir derīga visu dienu līdz pat vakaram. Vēl apmeklējam storu dīķi, un arī tur veiksmes mainās ar neveiksmēm, kad zivs noraujas. Apgūstam stores zvejošanas īpatnības. Šās sugas zivi dzīvu nebiju redzējusi, un mazie arī ir ieinteresēti apskatīt, aptaustīt. Saprotu, ka ģimenē aug nākamā makšķernieku paaudze.
Iezogos šī zvejas uzņēmuma viesu namā un prezentācijas zālē. Neviena netraucēta, safotografēju interesējošo un secinu, ka šāds labs bizness ir lieliska relaksācija arī daudziem ļaudīm, kurus redzu darbojamies ap dīķiem un pastaigājoties pa apkārtni. Ideāla diena, kad, liekas, no emocijām apstājies laiks. Šīs dienas iedvesmota, iešu pa rudeni nākamo pozitīvo pārdzīvojumu gaidās.
