Šaura virtuvīte, vēl šaurāks gaitenītis, kam vienā galā vieta tikai izlietnei. Uz nodilušās grīdas pie vienas no sienām rindojas nodeldētu apavu pāri.
Šaura virtuvīte, vēl šaurāks gaitenītis, kam vienā galā vieta tikai izlietnei. Uz nodilušās grīdas pie vienas no sienām rindojas nodeldētu apavu pāri.
Virtuvē uz šņores žūst palagi un sega raibā pārvalkā. Uz plīts – katls, kurā ar mizu vārīti kartupeļi, logs, kam vienā pusē izsistās rūts vietā – polietilēna plēves gabals. Pie loga – apaļš, savu laiku pārdzīvojis atskabargains galds, bez krāsas un galdsegas. Uz tā – šķiet, vienīgais krāšņums mazajā miteklī – brūnā māla krūzē ielikts ceriņzars ar zilu ziedu vāli.
Vienīgajā istabā, kas atrodas aiz virtuves sienas, – bērnu balsis. Uz krēsla man pretī – dzīves nogurdināta sieviete. Skatienā izmisums, bet lūpu kaktiņos sarunas laikā vilktais smaids ir samocīts un skumjš. Ik pa brīdim viņas roka piekārto kādu uzmācīgu matu šķipsnu, kas atbrīvojusies no īsās bizes.
“Nezinu, kā lai dzīvoju tālāk. Vienīgā bagātība ir četri bērni, bet naudas un darba man nav, tāpēc zvanīju uz redakciju, lai sirdi “izkratītu”, varbūt kāds var palīdzēt,” Irīnas Vecvērdiņas roku pirksti nervozi spēlējas cits ar citu.
Nesaskaņas noved pie šķiršanās
Vienistabas dzīvokli pienotavas mājas, kas atrodas Lizuma pagasta centrā, otrajā stāvā viņai un bērniem pirms četriem gadiem ierādījusi vietējā pašvaldība. Pirms tam Irīna dzīvojusi vīra vecāku mājās netālu no Velēnas. Pēc astoņiem kopdzīves gadiem laulāto starpā radušās nesaskaņas, kas novedušas pie šķiršanās.
“Nekādu palīdzību no vīra nesaņemu, jo viņš nestrādā, tāpēc alimentu nav, no kā maksāt. Vienīgā iztika – vīramātes pensija. Pirmajos kopdzīves gados viss bija labi, pat šokolādes pie gultas pienesa, bet tas viss pamazām pārgāja. Nesaprotu, kāpēc uzreiz pēc kāzām viņa raksturs izmainījās. Kad pašam uzpūta stiprāks vējš, tūlīt raudzīja pēc zāļu ripas, bet, kad saslima bērns, par zālēm pat ierunāties neļāva. Tas man bija par daudz, tāpēc no viņa aizgāju. Labi, ka līdz skolas vecumam bērni maz slimoja,” to teikusi, sieviete uz brīdi pievēršas pastarītim – četrus gadus vecajam Mārtiņam, kas, saklausījis virtuvē svešas balsis, turot cieši krūtīm piespiestu nelielu alumīnija bļodu ar kartupeļiem, ieinteresēti novērtē notiekošo.
Drīz vien ar biezu grāmatu padusē brālim seko māsa Ina, kas rudenī sāks mācīties Lizuma vidusskolas 4.klasē. Novietojusi grāmatu uz virtuves galda un uztraususies uz krēsla, meitene iegrimst lasīšanā. “Inai to nevajadzētu darīt, jo ir slikta redze, bet viņa kā uzburta grāmatām,” Irīna uzlūko meitu. “Skolā bērni labi mācās, prieks, ka viņiem gaišas galviņas. Viņiem vienmēr atkārtoju, ja nemācīsies, dzīvē klāsies grūti. Sākumā, kad bērni sāka iet skolā, bija grūtāk, jo viņi pa māju vien dzīvoja. Vidē, kur tik daudz bērnu, uzreiz nevarēja iejusties.”
Dzīvoju no parāda līdz parādam
Pārceļoties no Velēnas uz Lizumu, Irīna strādājusi gaterī, bet darbdiena ilgusi sešas, astoņas un vairāk stundas. Bērni atstāti bez uzraudzības, sākuši slimot, tāpēc viņa no darba aizgājusi. “Maiņu darbs nav domāts mātei, kam ir mazi bērni. Ja viņi vai pati daudz slimo, nevienā darbā neesi vajadzīga. Vai jūs domājat, ka man nebija bailes atstāt bērnus vienus? Un kā vēl bija! Labi, ka viena sieviņa šad tad iegāja paraudzīt, ko viņi dara. Vecākajiem vajadzēja pieskatīt jaunākos. Vakarā pagatavoju ēst nākamajai dienai, visu atstāju un gāju uz darbu. Kas bija, to bērni ēda,” Irīna atceras.
Sieviete ar labu vārdu min pašvaldību. “Nezinu, ko es iesāktu, ja tā man nepalīdzētu samaksāt rēķinus par elektrību. Mēnesī apmēram četrus latus maksāju par mājokli. Visvairāk esmu nobažījusies par bērniem, pati gan kaut kā iztikšu. Meita ir redzes invalīde, arī pārējiem vajadzīgas brilles. Edvīnam, kas mācīsies 2.klasē, abām rokām nepieciešama pirkstu operācija. Nesen vajadzēja apmeklēt speciālistu, kurš bija atbraucis uz Gulbeni, bet netikām, jo autobusa biļetei nepietika naudas. Ja nebūtu meitas invaliditātes pabalsts – 50 lati, tad nezinu, kā mēs pieci cilvēki iztiktu ar 30 latiem mēnesī. Bezdarbnieka pabalsts arī nav mūžīgs. Tagad iztiekam ar 80 latiem. Patiesībā dzīvojam no parāda līdz parādam.” Irīna vēlas vismaz vienu mēnesi strādāt, lai nopelnītu naudu un sagatavotu bērnus skolai. Māte norāda uz saplīsušajām skolas somām, kas vajadzīgas jaunas. Nodiluši arī apavi, vajadzīgs apģērbs. Irīna rēķina, ka minimālā summa, ko viņa varētu atvēlēt vienam, ir 14 lati. Labi, ka šis tas no skolas lietām jaunākajiem bērniem paliekot no vecākajiem, bet skolā bērniem piešķirtas brīvpusdienas.
“Raugos uz bērniem un “kožu pirkstos, visi sāp,” Irīnas pleci sagumst. Dienā viņa drīkstot iztērēt tikai 50 santīmu, lai uz visiem iegādātos vismaz kukuli maizes. “Ja latu varētu atļauties, būtu labi.”
Gatava veikt jebkuru darbu
“Esmu gatava veikt jebkuru darbu. Nekur tālu tā meklējumos doties nevaru, jo bērni ir mazi, tāpēc par darba iespējām interesējos telefoniski. Daudzi tiklīdz uzzina, ka man ir četri bērni, vairs i runāt negrib. Gandrīz katru dienu apstaigāju Lizuma uzņēmumus un interesējos, vai nav nepieciešama strādniece, bet cik tad to uzņēmumu te ir palicis? Visur galvenokārt izvēlas vīriešus. Arī algotos sabiedriskos darbos pagasts neņem. Saka, šobrīd nevajagot. Vasarā iesaistos sezonas darbā – eju ravēt, palīdzu “Dimdiņu” saimniekiem novākt kāpostus, bet tā ir tikai sezona. Arī lats, ko cilvēks iespiež saujā par dienas darbu viņa piemājas saimniecībā, mūsu problēmas nespēj atrisināt. Paklausot pagasta pašvaldības vadītāja ieteikumam, pagastu esmu izstaigājusi krustu šķērsu, cerot sameklēt vismaz gadījuma darbu.”
Irīna dzimusi Dobelē, bet uz Lizuma pagastu savulaik atnākusi līdzi vīram. Pirms tam viņa Rīgā piecus gadus strādājusi maizes kombinātā, tad bijusi spolētāja Ogres trikotāžas kombinātā. To laiku viņa atceras labprāt. Esot bijusi nauda un darbs. Ja kāds būtu izzīlējis, kāda nākotne viņu sagaidīs, Irīna nekad nebūtu atteikusies no darba maizes kombinātā. “Iedomāties nevarēju, ka nebūs naudas un vajadzēs dzīvot trūkumā. Rudenī piedalos kartupeļu talkās. Naudu neņemu, bet algas vietā lūdzu kartupeļus. Tāpat sarūpēju arī dārzeņus.”
Tā ir vieglāk – vai pareizāk
Klausos Irīnas stāstītajā, saprotu viņas izmisumu, pieticību un satraukumu par bērnu nākotni, par to, ka nav iespējams atļauties to, ko vajadzētu, tomēr, jo vairāk klausos, jo vairāk nonāku pretrunās. Iespējams, ka tā ir vieglāk – vienmēr iet talkās, bet vai konkrētajā situācijā pareizāk? Varbūt agri pavasarī tomēr pašas dārzā iesēt pirmos zaļumus, lai bērni ātrāk varētu nogaršot pirmos salātus, sīpollokus, gurķus?
Nezinu, vai ir pareizi paļauties un gaidīt to brīdi, kad valdība apstiprinās likuma pantu, kas vēršas pret tēviem, kas nemaksā bērniem alimentus. Ko tad no tā, kam nekā nav, var pietiesāt? “Kas vēl nebūs! Viņš taču ir vīrietis un darbu spēj sameklēt ātrāk. Lai strādā par šoferi,” atceroties sarunu, dzirdu Irīnas teikto. Tomēr, ja stiprā dzimuma pārstāvis nesteidzas rast darbu, tad mums, sievietēm, nekas cits neatliek, kā būt stiprākām, pierādot, ka spējam tādas būt. Mums tas ir jāvar, jo esam atbildīgas par bērniem, ko laidām pasaulē.
Varbūt Irīnai vēlams parunāties ar kādu sievieti, kas, līdzīgi kā viņa, viena audzina vairākus bērnus, ir zaudējusi darbu, tomēr radusi risinājumu bezcerīgajai ikdienai, kas pamazām tāda vairs nešķiet?
Bezcerība ir kā ķirmis, kas sabojā visstiprāko ozolkoka skapi, tāpēc Irīnai novēlu nepadoties, jo viņas spēkam tic četri bērni. Kas zina, varbūt Irīnas laimes vērdiņš ir tieši viņi.
