Jau rudenī vispārizglītojošo skolu 1.klašu audzēkņu vecākiem jāizvēlas, kādu obligāto jaunu mācību priekšmetu – kristīgo mācību vai ētiku – pirmklasnieks apgūs. Izglītības pārvaldes pārstāvji spriež, ka lielāka piekrišana no vecākiem būs ētikai.
Jau rudenī vispārizglītojošo skolu 1.klašu audzēkņu vecākiem jāizvēlas, kādu obligāto jaunu mācību priekšmetu – kristīgo mācību vai ētiku – pirmklasnieks apgūs. Izglītības pārvaldes pārstāvji spriež, ka lielāka piekrišana no vecākiem būs ētikai.
Kristīgo mācību vai ētiku izvēlas bērna vecāki, norādot to skolas direktoram adresētā iesniegumā. Ja daļa vecāku izvēlējušies kristīgo mācību, bet daļa – ētiku, klasi dalīs grupās. Ja nākamajā mācību gadā kristīgā mācība vai ētika būs obligāta 1.klasē, tad 2005./2006. gadā to apgūs jau pirmās divas klases, bet vēl gadu vēlāk – jau pirmās trīs klases. Paredzēta viena mācību stunda nedēļā.
Provizoriski – lielāka piekrišana ētikas priekšmetam
Gulbenes rajona Izglītības pārvaldes vadītāja Liāna Jansone saka, ka vecākiem, kuru bērni 1.septembrī dosies uz 1.klasi, jau tagad būtu jāizdara izvēle un jāinformē skolas vadība, lai varētu nodrošināt nepieciešamos skolotājus. “Kristīgās mācības skolotājiem ir diezgan strikti noteikumi, kā viņiem jānodrošina apmācības programma. Konfesijas savstarpēji ir vienojušās, ka tā būs starpkonfesionāla mācība, un izstrādājušas galvenos mācību virzienus. Neviens rajona skolas direktors nav minējis, ka viņam būtu problēma nodrošināt kristīgās mācības skolotāju. Rajonā ir vairākas skolas, kur to jau mācīja kā izvēles priekšmetu,” saka L.Jansone.
Viņa uzskata, ka 1.klase ir piemērots laiks, lai bērnam mācītu ētikas pamatus vai arī kristīgo mācību. “Jo agrāk sāk par šīm tēmām runāt ar bērnu, jo labāk. Agrāk ētikas normas, arī ticības pamatus mācīja ģimene, vecāki. Esmu pārliecināta, ka lielākā daļa rajona vecāku izvēlēsies ētikas priekšmetu, jo vecāki paši nav pieņēmuši ticības normas, bet tie, kas to ir izdarījuši, ticības ceļos bērnu ievada mājās, kopā dodoties uz baznīcu vai ļaujot bērnam apmeklēt svētdienas skolu,” domā L.Janosne.
Kristīgā mācība – vardarbība pret bērnu?
Latvijas Romas katoļu baznīcas arhibīskaps, kardināls Jānis Pujats vērtē diskusijas, kas ir sākušās par šo jautājumu, un analizē, kādēļ vieni ir par, bet citi strikti pret kristīgo mācību. “Ir pēdējais laiks bērniem skolās mācīt garīgās vērtības, jo ir pagājis vairāk nekā desmit gadu, kopš neatkarības atgūšanas, bet tikumiskais līmenis jaunatnē noslīdējis zemāk nekā padomju laikā. Lai būtu izvēles brīvība kā ticīgajiem, tā neticīgajiem, skolās piedāvās divus mācību priekšmetus, no tiem varēs izvēlēties kristīgo mācību vai ētiku. Bet kas izvēlēsies? Ne jau pirmklasnieks! Vecākiem jāpasaka, kuru priekšmetu bērns skolā mācīsies,” saka kardināls J.Pujats.
Viņš uzskata, ka kristīgā mācība jāizvēlas visiem ticīgajiem vecākiem. Mazā cilvēka dzīvē tas ir svarīgi, jo vispirms jāiemācās būt godīgam, normālas uzvedības cilvēkam, tikai tad var sapņot kļūt par mākslinieku, ierēdni vai politiķi. “Esmu dzirdējis pārmetumus, ka tagad bērnus sašķels ticīgajos un neticīgajos. Bet ko tad sabiedrība iesaka? Padarīt bērnus tikai par neticīgajiem? Bērni tāpat zina, ka sabiedrībā ir gan ticīgie, gan neticīgie. Tieši skolā audzinātājiem ir laba izdevība iemācīt bērniem respektēt citādāk domājošos, pārrunāt, kā dzīvot sabiedrībā, kurā būs dažādi cilvēki. Pa radio esmu dzirdējis iebildumu, ka bērns esot mazgadīgs un neaizsargāts, tā būšot varmācība – likt viņam mācīties kristīgo mācību. Kad bērns būšot pilngadīgs, tad pats varēšot izvēlēties un izšķirties par ticību vai neticību. Vai tad bērns var saglabāt savu dvēseli tīru kā baltu lapu līdz pilngadībai? Ja nebūs ticības mācība, tad ielas draugi viņam iemācīs ko citu! Tie viņa dvēseli piesārņos, tā gan būs varmācība,” ir pārliecināts J.Pujats.
Zināšanas jau ievirzītas antikristīgā gultnē
Latvijā pērn reģistrēti 4255 nepilngadīgo jauniešu izdarītie noziegumi, tas pagaidām ir lielākais nelikumību skaits, ko jebkad Latvijā izdarījuši pusaudži. “Man ir jājautā, vai šādā situācijā, ja bērnam māca: tev būs godā turēt savus vecākus, tev nebūs zagt, melot, nokaut un tamlīdzīgi, vai to var nosaukt par varmācību? Manuprāt, īstā varmācība pret bērniem ir tad, ja skola veicina bezdievību un izvirtību, ja negrib ieviest stundu plānā ne kristīgo ticību, ne kristīgo morāli. Statistika rāda, ka 15 gadu vecumā 36 procentiem zēnu un 19 procentiem meiteņu ir bijušas dzimumattiecības. 10,5 procenti dzemdību Latvijā ir pusaudzēm līdz 18 gadiem. Gandrīz puse (46,8 procenti) no HIV inficētajiem ir jaunieši no 10 līdz 24 gadiem. Kas tas ir, ja ne bezdievība un izvirtība?” jautā kardināls.
Viņš ir pārliecināts, ka cilvēkam nav ticības mūžīgajai dzīvei, tad smagu slimību vai lielu neveiksmju gadījumos zūd vēlēšanās dzīvot, dzīves jēga. Tas ir iemesls lielajam pašnāvību skaitam. Pēc preses ziņām Latvija ieņem trešo vietu pasaulē pašnāvību ziņā uz 100000 iedzīvotājiem. Ticīgie pašnāvību uzskata par smagu grēku un tādēļ, pēc kardināla domām, viņu vidū tā ir reti sastopama.
“Kāds skolotājs teica, ka jau vairākus gadus 1.klasē bērniem dabas zinību stundā māca, kā vieni dzīvnieki uzturā lieto dzīvniekus no citām sugām: tā veidojas vesela ķēde, kurā cits citu apēd, bet izdzīvo lielākais un stiprākais. Ko šādas zināšanas dod bērna apziņai? Tās pieradina pie domas, ka arī cilvēku sadzīvē valda nevis mīlestība un cieņa, bet gan tas, kam stiprāka dūre. Zināšanu iegūšana jau ir ievirzīta antikristīgajā gultnē. Tas rāda, cik nepieciešama ir kristīgā doma bērnu audzināšanā. Vēl jautā, kāpēc skolās grib mācīt tieši kristīgo mācību, jo pastāv arī citas reliģijas, piemēram, budisms, hinduisms, islams. Padomju laikā bija ateisma rokasgrāmatas, kurās apskatīja dažādu reliģiju mācības. Par visām ateisti rakstīja, bet nevienu neņēma nopietni, jo tām neticēja. Pagāja 50 ateisma gadi un atkal piedāvā to pašu. Kāda tam jēga? Reliģijai tikai tad ir nozīme, ja tās mācībai cilvēki tic un to praktizē. Mūsu zemes ļaudīm raksturīgs nevis budisms vai kāda cita reliģija, bet tieši kristietība. Ļaudis šeit tic Kristum un vadās pēc viņa evaņģēlija. Tāpēc arī skolas bērniem paredzēta tieši kristīgā mācība. Diskusijās un aptaujās izskanēja doma, ka nav skaidrs, ko kristīgajā mācībā pasniegs. Skaidrs ir tas, ka šo priekšmetu mācīs skolotāji, kas paši ir ticīgi un praktizējoši. Tas ir mācību priekšmets, kas jāuztver ne tikai ar prātu, bet arī ar sirdi,” ir pārliecināts J.Pujats.
Ko mācīs kristīgajā mācībā?
Kristīgā mācība ir Svēto Rakstu mācība par Dievu – pasaules radītāju, visvarenu, bet labu un mīlošu Tēvu, kura rokās ir cilvēku likteņi. Tā ir mācība par Dievu, kas aiz mīlestības pret cilvēkiem arī pats nāca pasaulē un mācīja ļaudis, kā svēti un godīgi dzīvot. Tā ir mācība arī par cilvēka nemirstību, par to, kāds ceļš dzīvē ejams, kādas grūtības viņu sagaida un kādi līdzekļi viņu var darīt garīgi stipru. Šī mācība atklāj cilvēkiem viņu pēcnāves likteni.
“Ir svarīgi jau no bērnības dienām pazīt šīs cilvēka dzīves galvenās vadlīnijas, jo no tā atkarīgs veiksmīgs dzīves gājums. Neuzmanīgs gājējs vai braucējs ceļa krustojumā var pazaudēt savu dzīvību. Ne jau ielu krustojums ir galvenā dzīves problēma, bet gan dzīves krustceles, kad cilvēks ir labā un ļaunā izvēles priekšā. Uz to jābūt gatavam ik dienas. Lūk, te parādās, cik svarīgs un aktuāls ir Dieva Vārds evaņģēlijā: “Ko gan līdzēs cilvēkam iemantot visu pasauli, ja viņš pazaudē savu dvēseli”. Manuprāt, vecāki neapdomāti izsakās, ka bērniem tagad “piebāzīs” galvu ar visādām reliģijas gudrībām. Jāuzsver, ka skolā mācīs tikai to, kas ir visiem kristiešiem kopīgs. Pārējo bērni apgūs katrs savā draudzē pie katehēta vai svētdienas skolas skolotāja,” saka J.Pujats.
