70. Tad arī Austra ielaidās sarunās par otrā bērna radīšanu. Vajadzēja atgūt sirdsmieru un izlūgties Dieva piedošanu, nākamo bērnu ar rūpēm un gādību audzinot.
70.
Tad arī Austra ielaidās sarunās par otrā bērna radīšanu. Vajadzēja atgūt sirdsmieru un izlūgties Dieva piedošanu, nākamo bērnu ar rūpēm un gādību audzinot. Kad piedzima Zigurds, prieks un nebeidzamā mātes mīlestība aumaļām plūda pār viņa bērnību. Arī Gustavs kādu laiku bija kā cilvēks, kamēr atkal pēc dažiem mierā nodzīvotiem gadiem neatsākās ar jaunu sparu alkoholiķa dzīves mokas. Zigurdu viņš nekad ne bāra, ne aiztika, lutināja pa savam prātam arī tad, kad jau atkal dzēra. Vēlāk, kad Zigurds pieauga, baidījās un kaunējās no viņa par sava rakstura vājumu. Par Kalvi – savu brāli – Zigis nekad negribēja neko dzirdēt. Reiz viņu apmeklēja pansionātā jau pusaudža gados, nekad vairāk ar viņu nesatikās, un nekādas saites, kas abus vienotu, neizjuta…
Te Austras atmiņu pavediens pārtrūkst. Atkal ārā ir krēsla un kāds grabinās pie viņas durvīm. Tas ir kaimiņu saimnieces Aijas vīrs, kas, ienesis malku, aicina uz vakariņām savā mājas daļā. Viņi jau esot nopietni nobažījušies, ka Austra dzenot sevi postā. Tā nevarot! Bēdas esot bēdas, bet dzīve arī neapstājoties …
“Nē! Paldies! Vēl šodien es nevaru neko lielu ieēst, negribas vēl nekur kustēt, kādu citu dienu…” Austra jau mundrāka atsaka savam kaimiņam – labvēlim. Viņi visi ir bijuši šinī Austrai tik grūtajā laikā pretimnākoši un izpalīdzīgi. Zelta kaimiņi! Taisnība, ka bēdās var iepazīt apkārtējos labāk nekā priekos.
“Tad Aija jums vakariņas ienesīs. Mūsu saimei izvārīta griķu biezputra ar pienu. Bērniem tā ļoti garšo. Veselīga arī,” un kaimiņš, iekūris atkal abas krāsnis, aiziet.
Vēlāk, pārvarējusi savādo slinkumu, kas turpinās arī šodien, Austra tomēr uz Aijas ienestajām vakariņām pieceļas. Reibst galva un liekas, ka beidzot ir apetīte. Atnesto maltīti viņa apēd līdz pēdējam kumosam. Vēsais piens liekas kā sen neizjusts gardums. Pēc vakariņām viņa beidzot pamana nekārtību virtuvē un istabā. Arī pašai miesa prasās pēc ūdens valguma un tīrības, un Austra sāk rosīties. Bēdu laiks ir jāpārdzīvo ar saprātu. Atmiņas arī nekur nepaliks, tās var pārcilāt pa gabaliņiem vien un meklēt arī tās labās, bez kurām viņas dzīve nav bijusi. Atmiņas ir kā pazīstama grāmata, kuru var lasīt un visu saprast, uzšķirot jebkurā vietā.
Sakopusies viņa pēkšņi atceras veikala sargu. Viņš aizejot bija solījies Austru atkal gaidīt: “Strādāju katru nakti, gaidīšu jebkurā laikā,” viņš bija teicis. Kā būtu, ja viņa atkal pastaigādamās iegrieztos sarga būdiņā un parunājoties kliedētu arī viņa vientulību? Kad atgrieztos, istaba būtu iesilusi.
Ārā laiks ir skaidrs, nav arī īpaši tumšs. Sargs ir savā darbavietā, un, viešņu pamanījis, panāk pretī: “Es gaidu savu sarunu biedreni jau vairākus vakarus. Ja šodien neatnāktu, rītā ietu ciemos pats apraudzīt.”
Viņi atkal pašaurajā sarga miteklī iebauda tēju un Šūpolnieka gatavotās sviestmaizes. Ir atnests otrs krēsls, tagad viņiem abiem ir sēdvietas. Austra šodien grib kaut ko uzzināt arī par sarga dzīvi, ko tik daudz ar savām klapatām svešam cilvēkam uzbāzties. Kāpēc arī viņš ir viens?
“Mana dzīve ir bijusi raiba kā dzeņa vēdera gals. Jaunībā biju vieglās dzīves baudītājs un nonācu – kā tanī pasakā – pie saplēstās siles. Tā arī kā bomzis nodzīvotu atlikušos gadus, ja nesatiktu savu jaunības dienu brūti, ja tā var teikt arī par kopīgā dēla māti, kas mani jau ne pirmo reizi ir izpestījusi no ķibelēm… Varēja padzīt uz visām četrām debesu pusēm, taču pažēloja un deva vēl šo iespēju. Kāpēc viņa mani pažēloja, tā arī nesapratu. Saka, ka veca mīlestība nerūs. Varbūt tā arī ir patiesība. Šī ir mana pēdējā iespēja, un es sava dēla dēļ, kas būs liels, mācīts vīrs, arī cenšos.”
Brīdi paklusējis, sargs iziet pārraudzīt savus objektus, kaut kādi cilvēki esot iegājuši telefona būdiņā, ka pagāni neapraujot vadus.
