72. Mājās pārnākusi, viņa skaidri zina, ka rītā jāaizbrauc pie dēla, pie Kalvja, un jādomā, vai nevarēs viņu ņemt uz mājām. Viņam ir invalīda pensija, gan viņi iztiks.
72.
Mājās pārnākusi, viņa skaidri zina, ka rītā jāaizbrauc pie dēla, pie Kalvja, un jādomā, vai nevarēs viņu ņemt uz mājām. Viņam ir invalīda pensija, gan viņi iztiks. Arī pārdotā “Zieduleju” nauda stāv bankā nebaltai dienai. Ilgi Austra nav šķirstījusi fotogrāfiju albumu. Nu viņa atkal grib redzēt savas un dēlu dzīves ainas. Kalvis mazs ir tikai pāris fotogrāfijās, kad vēl bija vesels, un vienā, kur fotografēts kādā pansionāta pasākumā. Arī tur sakopts, izskatās pat glīts puisis, tikai acu skatiens tāds izplūdis… Kāpēc viņa tā paklausīja Zigim un reti Kalvi apmeklēja, tikai kā paslepšus, lai viņš neuzzina? Viņš kaunējās no tāda brāļa invalīda. Pat Lindas uzvārdu pēc kāzām sev izprasīja, kaunējās tātad par savu dzimtu. Te nu bija! Zigurds ir kapos. Nekāda laimīgā dzīve arī viņam nesanāca. Narkotikas. Izjukusi dzīve. Varbūt Linda pareizi darīja, ka ar viņu izšķīrās? Paredzēja laikam, ka viņš nebūs viņas laimīgā loze. Arī Austrai vajadzēja no sava Gustava aiziet, līdzko redzēja, ka ar dzērāju nebūs nekādas laimes.
Līdz pat rītam viņa šķirsta albumus, lasa Zigurda rakstītās vēstules no Vācijas laikiem, analizē viņa teikto un patiesību, kā pa savam mātesprātam liekas. Vienmēr viņš ir bijis par visu noteicējs, un Austra neatrod nevienu vietu vēstulēs, kur viņš justos par kaut ko vainīgs. Tikai: es un es… Lutinātie bērni ir nelaimīgi bērni.
26. Beigu beigās… Mūžīgs ir laika ritējums un sezonu maiņa dabā. Un, pat ja nebūtu kalendāra, kurā pavērties, Linda nekļūdīgi, veroties Dālderkalna ainavā, pateiktu: “Klāt atkal viena vasara! Tai jābūt mierīgai un laimīgai vasarai.” Viņa beidzot ir izlēmusi: “Karlīnei neviens vīrietis tēva vietā nevar būt tik labs kā Kārlis. Viņa jau ir devusi savu jāvārdu, un, slēdzot zināmā mērā šīs aprēķina laulības, pārdomājusi visu un lēmumu vairs negrozīs. Kārlis beidz arī “Turības” augstskolas pirmo pakāpi, dabūs labi apmaksātu darbu, turpinās mācīties un nodrošinās viņas abas. Meitai būs līdz pat astoņpadsmit gadiem tēva zaudējuma pabalsts. Linda pati vēlas atkal strādāt par medicīnas māsu. Viņai jau līdz kaklam pārdevējas cerētie labumi. Medicīna – tas tomēr ir viņas dzīves aicinājums. Ilgas dzemdību laikā viņa to saprata ar katru sava ķermeņa šūnu – viņa grib un spēj palīdzēt cilvēkiem. Pēc kāzām viņi visi trīs pārcelsies uz galvaspilsētu, sāks jaunu dzīvi. Kārlis viņu un Karlīni sakās tā mīlam, kā neviens to nespēšot, un kas ir teicis, ka aprēķina laulības ir vienmēr nosodāmas un nelaimīgas? Varbūt tas, ko viņa jūt pret Kārli, arī ar laiku pāraugs par to pašu mīlestību. Karstā mīlestība gan bieži daudziem pāriem ir izkūpējusi jau pirmajā kopdzīves gadā kā dūmi gaisā. Viņa ir māte Karlīnei, un jārēķinās arī ar viņas, kaut vēl bērna domām. Jākļūst par cilvēku, kas nelidinās pa mākoņiem, bet domā ar galvu! Šobrīd viņa jūtas kā bērzs Haralda gleznā, kas saucas “Urdaviņas priekšpavasaris”. Šo gleznu viņiem kopdzīves sākumā dāvina Aploku ģimene, un tā būs skaista piemiņa par Dārderkalnā piedzīvoto. Jauni laiki ir atnākuši uz šo dabas skaistuma apdvesto vietu, bet viņai jāveido sava jaunā dzīve un jātic, ka viss izdosies.
Jau noziedējušas rūgteni dvakojošās ievas, un pa gabalu tagad vairs nevar atšķirt nesenās ziedu kupenās tērptās skaistules no citiem zaļo krūmu stāviem. Majestātisko kastaņu svečturos sāk veidoties kastaņbērnu adatainie šūpulīši, bet nobirušo ābeļziedu baltrožainās ziedlapas vairs pauž tikai atmiņas par neatkārtojamo ziedu smaržas burvību. Pavasara ziedu tērpi ir novilkti līdz nākamajam ziedu laikam, kas nāks ar jaunu pavasara trakumu, grib to vai negrib cilvēka prāts. Svarīgi, vai ir dabas pārmaiņas uztveroša jūtīga dvēsele, kas, apkārtnes skaistumā veroties, pozitīvi emocionāli uzlādējas, un Dālderkalna apkārtnē mītošajiem ļaudīm šīs dabas izjūtas ir gluži vai iedzimtas. Daba ir cieši savijusies ar cilvēka izjūtām. Mierīgu bezvēja laiku nomaina aukas un viesuļi, sauli aizsedz negaisa mākoņi, viss mainās un iepaido cilvēkus. Gan dabā, gan cilvēka dzīvē ir tā, ka pēc lietus atspīd saule, bet pēc asarām cilvēku sejās agrāk vai vēlāk atplaukst smaids.
mājā kādā no dzīvokļiem opelī piebraukušais bijis gaidīts naktsviesis. Tagad esot zināms, gan konspiratīvā dzīvokļa, saimnieks, gan viņa loma šinī un citos ar šo lietu uzpeldējušos notikumos. Tā kā Larisa, visu no Lindas iepriekš uzzināto informāciju, nodevusi policijas priekšniekam, policijas uzmanība tikusi koncentrēta uz noliktavas durvīm no veikala sētas puses. Licies, ka laupītāji iebruks caur šīm durvīm, taču viņi – trīs nevienam acīs nekrītoši vīrieši, iegājuši pa veikala galvenajām durvīm, kad veikals atvērts pēc pusdienlaika un līdz tam brīdim, kamēr atskanējis uzbrukuma sākuma signāls, nevienam nelikušies aizdomīgi. Loga izsišana no ārpuses bijusi ieplānota kā uzbrukuma sākuma signāls, un viens veikala apsargs negaidīti meties uzpirktajam loga sitējam, kā tagad zināms, pakaļ. Veikala apsargi par uzbrukumu neesot bijuši brīdināti. Tā nolēmis pats policijas priekšnieks. Viens no apsargiem, kā paredzēts pēc noteikumiem, raidijis brīdinājuma šāvienu griestos. Laupītāji, kas līdz šim izlikušies par parastiem pircējiem, signāla brīdī visi trīs, uzraujot galvā konspirācijai melnas mices un draudot ar šaujamierociem, kas tiešām bijuši kaujas gatavībā, minūtes vai pat īsākā laikā paņēmuši, izkliedzot pircējiem un pārdevējiem draudus, no visām trijām kasēm naudu, ko dabūjuši bez problēmām, neviena pārdevēja nav pat iepīkstējusies. Pircēji, protams, bijuši panikā. Divi noziedznieki projām devušies caur noliktavu, bet viens pa parādes durvīm. Viss noticis zibenīgi. Tas, kas izgājis pa galvenajām durvīm, ielēcis tanī pat, ar sekundes precizitāti pie durvīm piebraukušajā zilajā busā, ko kā tagad zināms, vadijis Zigurds. Buss palaidis sev pa priekšu zināmo opeli, kurā pie pašām noliktavas durvīm piebraucot, savus kompanjonus uzņēmis tas pats vakar redzētais opelī atbraukušais tips. Par to, ka pie veikala nekādas šujamieroču lietošanas policija no savas puses bez īpašas vajadzības nepieļaus, bijis izplānots iepriekš, paļaujoties, ka aiz pilsētiņas robežas, kur nenoliedzami bēdzēji un dzinēji nonāks, varēs rīkoties pēc vajadzības. Vislielāko kļūdu policija pielaidusi brīdī, kad Ozoliņam pēkšņi pienācis zvans no Šanhajas nomales benzīntanka apsardzes, ka trauksmes signalizācija atskanējusi veikalā, kas šodien slēgts, jo izejamā diena pārdevējai. Benzīntanka un arī veikala sargi devušies uz Dzidras veikalu, bet brīdis, kamēr Ozoliņš to savā mobīlajā padzirdējis, bijis pietiekoši garš, lai noziedznieki iegūtu sekundi laika un bēgtu, ko mašīnu motori jaudā uz priekšu. Tā kā veikala tiešā tuvumā nav bijušas policijas mašīnas, jo kurš tad no uzbrucējiem būtu tāds muļķis, ka arī nevērotu notiekušo, pakaļdzīšanās izvērtusies dramatiska un iespaidīga. Zilais buss bijis paredzēts kā zaķis kuru dzen suņi, kam jāaizkavē policijas mašīna, kamēr bossbandas vadonis ar savu opeli tiek pēc iespējas tālāk. Busiņa šoferis Zigis bijis tik neloģiski pārgalvīgs un agresīvs, ka policisti, kas sekojuši, tikai pēc laika aptvēruši viņa īsto uzdevumu. Mašīna braukusi no vienas šaurā ceļa malas uz otru, kā piedzēries vīrs, kam ceļš par šauru, lai neļautu policistiem viņu tik vienkārši apdzīt. Kad buss pēc traka menevra iedrāzies kokā, licies, ka tīšuprāt, policija konstatējusi, ka šoferis ir uz vietas beigts, bet otrs no laupītājiem bezsamaņā un smagi cietis. Iznākusi neparedzēta aizkavāšanās, nākošā policijas mašīna, kas sekojus aiz viņiem, opeli tā arī nav atradusi. Tas pazudis kā zemē ielīdis. Tagad zināms, ka tas jau bijis Aploku pagalmā un tālākais norisinājies pēc iepriekšēja scenārija. Dālderkalnā tagad atkal rit ierastais darbs ar tūristiem. Pieprasijums nosaka piedāvājumu, un arī notikušā laupītāju slēpšanās šinī vietā ir papldus intriga aso izjūtu cienošiem tūristiem. Ilga ar Juri nolēmuši paplašināt tūrisma uzņēmumu savā Urdaviņas pusē. Alita aug un attīstās kā veselam bērnam pienākās, tikai Ilga vairs neraksta dzejoļus, tas laiks – vismaz uz kādu laiku ir pagājis. Viss tagad te ir citādāks, jauni laiki, tūrisma bums gāžas pār Latviju, un neviens vēl nevar pateikt, kas sekos aiz šī buma un vai Dālderkalna saimnieki tad būs spējīgi pielāgoties nākošajai modei un jaunajām prasībām. Varbūt pēc daudziem gadu desmitiem un varbūt pat simtiem tā pati vecā leģenda atkal tiks atrasta un vēstīs nākošajām dālderkalna paaudzēm, ka kalnā ir aprakts pods ar zelta naudu, un kas to atradīs, tas dzīvos laimīgi.
2003. gadā. Janvārismaijs.
