249 Latvijas karavīri šobrīd atrodas misijās ārpus dzimtenes robežām. Raksturot šo situāciju laikraksts lūdza Nacionālo bruņoto spēku komandieri viceadmirāli Gaidi Andreju Zeibotu.
249 Latvijas karavīri šobrīd atrodas misijās ārpus dzimtenes robežām. Raksturot šo situāciju laikraksts lūdza Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieri viceadmirāli Gaidi Andreju Zeibotu.
– Kādās valstīs uzdevumus veic mūsu karavīri?
– Lielākā daļa atrodas Kosovā. Tur ir nemierīgi. Arī Irākā atrodas daudz Latvijas karavīru. Afganistānā – deviņi karavīri. Vēl divi drīzumā brauks uz turieni. Šajā valstī, iespējams, mums būs paplašināta misija, bet tas ir atkarīgs no mūsu valsts politiskā lēmuma. Afganistānā tagad sāk darboties provinču atjaunošanas grupas. NATO nolēma, ka tādas būs piecas grupas. Pašlaik ir tikai divas. Šīs grupas nodarbojas ar ceļu un māju būvniecību, ar infrastruktūras atjaunošanu vai izveidi, lai valsts ikdienā varētu normāli funkcionēt. Afganistānā ir problēmas ar ceļiem. Ceļu praktiski nav. Četrus kilometrus ir jābrauc piecas stundas. Tas ir apgrūtinoši. Tāpēc pasaules valstis veido grupas, kas palīdzēs tur uzlabot sadzīvi. Vēl viens mūsu kareivis atrodas misijā Gruzijā kā novērotājs. Novērotāju uzdevums ir gatavot ziņojumus Eiropas struktūrām, lai novērtētu situāciju.
– Kā jūs raksturotu Latvijas situāciju pasaulē?
– Mēs dzīvojam 21.gadsimtā, kad pasaule ir pilnībā izmainījusies. Lai Latvijā būtu droši, mums ir jābūt pasaules militārajās struktūrās, jo nekad vairs nebūs tā, kā bija 19. vai 20.gadsimtā, kad kara apstākļos bija frontes līnija un ienaidnieks dažu simtu metru attālumā. 21.gadsimtā pastāv asimetriskie draudi, kā tos sauc modernajā terminoloģijā. Tas nozīmē, ka no viena cilvēka rīcības var ciest simtiem tūkstošu cilvēku. Piemēram, atomelektrostacijas avārijas gadījumā. Tāpat arī – starptautiskais terorisms. Pret to ir jācīnās. Un to nevaram darīt vienatnē.
– Latvija piedzīvojusi arī zaudējumu. Bojā gājis mūsu karavīrs Irākā. Kā esam spējuši samierināties ar iespēju, ka mūsu karavīru dzīvības ir apdraudētas?
– Salīdzinājumam – ikdienas dzīve Latvijā. Nesen radioraidījumā dzirdēju, ka šogad ceļu satiksmes negadījumos bojā gājuši 1200 cilvēki. To dzirdēt ir skumji. Cilvēki iet bojā arī ikdienā. Nereti – pašu vainas dēļ. Savukārt karavīri, kas atrodas kara teritorijā, apzinās risku. Irākā mūsu karavīrs gāja bojā veicot svarīgu uzdevumu – iznīcinot sprādzienbīstamos priekšmetus. Galvenais, kas bija jāapzinās, vai šis cilvēks nav kļūdījies, strādājot ar munīciju. Nē. Vai viņš nekļūdījās, vadot cilvēkus uzdevuma izpildē? Nē. Tas nozīmē, ka šis cilvēks bija profesionāli labi sagatavots. Domāju, ka šie secinājumi deva mums spēku būt pārliecinātiem – Latvijas karavīru zina, atpazīst un vēlas savā komandā, par viņu ir pārliecība kā par labi sagatavotu, profesionālu kareivi. Ārzemēs misijās latviešu karavīru uzrunā, pazīst. Un par to, ka latviešu karavīru visi vēlas savā komandā, es pārliecinājos personiski Irākā. Jau tad, kad pirmie mūsu sapieri strādāja kopā ar ASV kolēģiem (mūsējie bija seši, amerikāņi – 11), par latviešiem dzirdēju sakām vārdus: “Kaut viņi vienmēr būtu kopā ar mums!” Tāpat poļu bataljonā Irākā. Un viņi ir plecu pie pleca ar citiem NATO karavīriem. Un es būšu lepns, ja tāda pati attieksme pret mūsu karavīru būs arī Latvijā.
