Otrā pasaules kara laikā tika sagrauts Baltās pils tornis. Pēc kara atlikušajā ēkas daļā tika izmitināti iedzīvotāji. Tagad pils īpašnieks ir Gulbenes pašvaldība, kas to iznomājusi Maltas palīdzības ordenim.
Otrā pasaules kara laikā tika sagrauts Baltās pils tornis. Pēc kara atlikušajā ēkas daļā tika izmitināti iedzīvotāji. Tagad pils īpašnieks ir Gulbenes pašvaldība, kas to iznomājusi Maltas palīdzības ordenim.
“Šobrīd es redzu tikai Baltās pils lēnu bojāeju, nekādu pozitīvu izmaiņu nav,” saka S.Dundure.
Ieķīlā dirižabļu izgudrojumu veicināšanai
Gulbenes Vēstures un mākslas muzeja krājumu glabātāja Irīna Zeibārte zina vairākus romantiskus nostāstus par pili, tās interjeru un cilvēkiem, kas pilī savulaik saimniekoja.
“Barona Feinriha fon Volfa laikā pils kļuva krāšņa. Visus darbus ap pili un tajā viņš veltījis mīļotajai, skaistajai sievai Marisai. Pēc Marisas nāves (mirusi 27 gadu vecumā ar tuberkulozi) grāfs izveidojis ziedu dobi burta M formā, kam pāri bijis ziedu krusts,” saka I.Zeibārte.
Heinriha fon Volfa māsa Izabella apprecējās ar grāfu Ferdinandu fon Cepelīnu – dirižabļu izgudrotāju. Viņa bieži ar vīru viesojās Baltajā pilī. Cepelīnam trūka līdzekļu, lai savus izgudrojumus realizētu. Vācijas valdība viņu neatbalstīja, dēvēja par trako grāfu. Heinrihs pēc Marisas nāves aizdeva naudu māsas vīram. Ir nostāsts, ka Baltā pils vairākas reizes ir bijusi ieķīlāta, lai Cepelīna izgudrojumiem iegūt naudu.
Vēl ir nostāsts par barona Heinriha fon Volfa tēvu Rūdolfu. Viņš jaunībā apceļojis Austrumu zemes, bijis konsuls Aleksandrijā (Ēģiptē), tādēļ Baltajā pilī bijušas telpas, kas iekārtotas austrumnieciskā stilā. Viņam piederējuši arābu rikšotāji.
“Pēc arhitektūras vēsturnieka Daiņa Bruģa viedokļa, Baltā pils ir bijusi izcilākā neorenesanses celtne visā Baltijā. Mēs nezinām, kādas ir bijušas pils telpas, nav neviena fotoattēla. Zināms stāsts, ka pilī bijusi izcila baronu fon Volfu izveidota Venēcijas stikla kolekcija un izcila bibliotēka, kurā bijuši materiāli ar seniem rokrakstiem. Tā bijusi daudzu Krievijas zelta rubļu vērta,” saka I.Zeibārte. Viņa atzīst, ka būtu jauki, ja pili atjaunotu Maltas palīdzības ordenis, jo baroni fon Volfi bija Maltas ordeņa bruņinieki.
Ugunsgrēkus pārcietusī Rankas pils
“Ar Rankas muižas pili man saistās lielas cerības. Redzu, kā ir izmainījusies pils apkārtne, kopš īpašums ir nodots privātpersonas rokās. Pili apsaimnieko Andis Ābols. Ir iztīrīti dīķi un pils drupas notīrītas no apauguma. Rankas pils tehniskais stāvoklis ir krietni bēdīgāks nekā Baltajai pilij, tomēr tur ir cerības nākotnē ieraudzīt skaistu un sakoptu ēku. Īpašnieki ir atzinuši, ka vēlas pili atjaunot tādu, kāda tā bija 20.gadsimta sākumā. Šobrīd, redzot to, kas tur ir palicis pēc ugunsgrēkiem, iecere liekas neīstenojama, bet trakajiem pieder pasaule,” piebilst S.Dundure.
Pirmās rakstītās ziņas par Ranku saglabājušās kopš 1528.gada. Poļu laikos muižai bijuši vairāki nomnieki, 1670. gadā no Zviedrijas karalienes to saņēma artilērijas pulkvedis, padomnieks, vēlāk landmaršals Strēls fon Holšteins, taču vēlāk viņa dēls to pārdeva. No 18. gadsimta vidus līdz 19. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem Rankas muižai bijuši vairāki nomnieki, līdz 1836. gadā, parādos iestigušu, to savā īpašumā ieguva barons Meiendorfs, kas tur saimniekoja līdz 20. gadsimta divdesmito gadu sākumā. Tad muižas zemi un ēkas sadalīja vietējām biedrībām, bet pili ar apkārtējām ēkām un zemi ieguva Valsts Rankas mājturības skola.
Pēc 2.pasaules kara pili, kas bija gandrīz drupās, piešķīra Rankas Lauksaimniecības skolai, kas mēģināja ēku atjaunot, taču 1986. un 1990. gadā divos ugunsgrēkos pils tika izpostīta. Ugunsgrēkā atlikušo vietējie iedzīvotāji izmantoja kā “lētu celtniecības materiālu”, padarot to par drupu kaudzi. Daļēji saglabājušās kalpu mājas, kūtis un klētis.
Rancēnietis Ilmārs Zīlīte stāsta, ka viņa mamma Anna Zīlīte (tolaik Anna Kraukle) strādājusi par vešerieni barona Meiendorfa muižā, mazgājusi un šuvusi muižnieku drēbes. Viņas tēvs muižā bijis kučieris. “Mamma vienmēr atcerējās, ka baroni bijuši labi cilvēki un muiža sakopta. Baronese kalponēm devusi savas drēbes, tādēļ kalpotājas tam laikam un sabiedrības stāvoklim bija saposušās kā dāmas. Bijis cītīgi jāstrādā, bet tad, kad nākuši svētki, piemēram, Ziemassvētkos, no kungiem kalpotāji saņēma dažādas dāvanas un saldumus. Par darbu maksāja naudā un arī graudā. Tādēļ, ka mamma ar tēvu strādāja muižā, agrārreformas laikā viņiem piešķīra zemi tuvāk Rankas centram,” atceras I.Zīlīte.
Senā zemnieku sēta gluži kā neliels muzejs
Stradu pagasta zemnieku sēta “Vecdziesnieki”, kurā saglabājušās 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta pirmajā pusē celtās ēkas, kā arī senie darbarīki, ir kā neliels muzejs.
“Šī ir skaista, tipiska Vidzemes lauku sēta Pededzes krastos. Katrai ēkai un arī visam ēku kompleksa plānojumam ir kultūrvēsturiska vērtība. Tur ir interesanta pirts ar vārāmo namiņu, bet pirtiņai ir nopuvuši pāļi un tā jau slīd Pededzē, nopuvis arī jumts. Ir piešķirti līdzekļi no kultūras pieminekļu inspekcijas, lai varētu veikt saimniecības ēkas jumta remontu,” saka S.Dundure.
Pirtiņa ar vārāmo namiņu celta 1850.gadā. Tā nekad nav bijusi remontēta un ir vecākā ēka “Vecdziesniekos”. Tagadējā “Vecdziesnieku” dzīvojamā māja celta 1913./1914.gadā. Klētī ir saglabātas saimniecības lietas, ko dažādos darbos izmantoja vecie saimnieki.
Jau ilgus gadus “Vecdziesnieku” mājā dzīvo Elvīra Bokaldere. Šajā mājā viņa atnākusi dzīvot 1949.gadā pēc apprecēšanās.
“Šīs bija turīgu vecsaimnieku mājas ar daudzām ēkām. Nu jau laika zobs daudz ir izbojājis. Savulaik bija plaša rija, piedarbs ar linu maļamo mašīnu. Stallī bija pieci zirgi,” atceras E.Bokaldere, kas septembra sākumā nosvinēja 88 gadu jubileju.
Aicina cienīt vēstures objektus
“Mani biedē cilvēku attieksme pret kultūras pieminekļiem. Nav noslēpums, ka pilsētā vienu kultūras pieminekli jauc nost – bijušo pilsētas valdes māju, kas atrodas blakus Gulbenes Vēstures un mākslas muzejam. Pilsētas dome to ir saskaņojusi, šis objekts jau ir izslēgts no kultūras pieminekļu saraksta. Neticu, ka šis objekts bija neglābjamā stāvoklī. Tad jau pēc ugunsgrēka varēja nojaukt arī Galgauskas dziedāšanas biedrības namu, tomēr cilvēki tur tagad cīnās un cenšas to atjaunot,” saka S.Dundure.
Fakti
Latvijā ir 8423 valsts aizsargājami kultūras pieminekļi, liela daļa ir sliktā tehniskā kārtībā.
2003.gadā valsts aizsardzībā esošo kultūras pieminekļu stāvoklis bija šāds: labs – 18 %, apmierinošs – 45 %, slikts – 32 %, avārijas stāvoklī – 4 %, daļēji vai pilnībā gājis bojā – 1 %.
Gulbenes rajonā ir 280 kultūras pieminekļi, vairāk nekā 20 ir sliktā jeb avārijas stāvoklī.
