Oktobra otrā sestdiena ir Vispasaules pasta darbinieku diena.
Oktobra otrā sestdiena ir Vispasaules pasta darbinieku diena. Šajā dienā ikviens, kas izmanto pasta pakalpojumus, var teikt paldies pašaizliedzīgajiem pastniekiem, kas šodien diemžēl par niecīgu atalgojumu gādā, lai ikvienā pastkastītē un mājoklī laikraksti un žurnāli tiktu piegādāti laikā.
Pasta darbinieku dienas priekšvakarā tikāmies ar Jaungulbenes pasta nodaļas darbiniekiem.
Otro gadu nodaļas vadītāja ir Jadviga Zālīte, kas pirms tam ilgu laiku strādājusi par pastnieci. Viņa ir apmierināta ar darbu, bet tāpat kā viņas kolēģes citās rajona pasta nodaļās sapņo par laiku, kad nodaļas būs ērtas klientiem un ar modernu aprīkojumu.
“Dzirksteli” lasa visvairāk
Vadītāja stāsta, ka sevišķi priekšpusdienā nodaļā esot daudz apmeklētāju. Cilvēki ierodoties iegādāties jaunākās avīzes un žurnālus, veikt kādu maksājumu vai naudas pārskaitījumu, kā arī izraudzīties kādu no citām precēm, kas izkārtotas plauktos. Tuvojoties rudenim, īpaši liels pieprasījums bijis pēc gumijas zābakiem, bet pirms Svecīšu vakara – pēc svecēm. “Cilvēki saka, ka viņiem neesot citur kur doties kā uz aptieku, pastu vai veikaliem. Mēs esam pagasta dzīves centrs. Strādājot par pastnieci, man nevajadzēja lielāku komplimentu par vārdiem – “mēs tevi gaidām kā baznīckungu”,” atceras J.Zālīte.
Vadītāja secina, ka laikrakstu un žurnālu abonētāju skaits salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem samazinoties, tomēr viņa cenšoties atgādināt un ieteikt, ka jāpasūta laikraksts “Dzirkstele”, jo tā iespējams uzzināt, kas notiek rajonā. Tie, kas avīzi neabonē, to iegādājas pasta nodaļā. Arī oktobrī “Dzirkstele” esot visvairāk abonētā avīze (146 abonenti).
Vadītāja ievērojusi, ka ļaudis arvien mazāk sūtot telegrammas, bet labprāt rakstot vēstules radiem un draugiem. Tas liecinot, ka laukos elektroniskais pasts pagaidām neesot spējis izkonkurēt rakstītos vārdus, kas ir daudz personiskāki. Samazinājušies apjomīgu paku sūtījumi. Tos aizstājušas sīkpakas, kas no Jaungulbenes ceļo uz Angliju, Vāciju, Īriju, pat Indiju, kur darba meklējumos devušies vietējie jaunieši.
Nelielās pasta nodaļas telpās rasta vieta tām precēm, kuras lauku cilvēki visvairāk pieprasa. Tās ir dažādas saimniecības preces, rakstāmlietas, zeķes, adatas un diegi, vēstuļpapīrs, līme un cits.
Pārmanto mātes arodu
Jaungulbenes pasta nodaļas pastniece Inese Švekere smago pasta somu plecā ceļ otro gadu. Šo amatu viņa pārmantojusi no mammas. Inese atceras, ka jaunībā – pirms 25 gadiem – viņa jau strādājusi pastā, bet pirms diviem gadiem pastnieces amatu viņai piedāvājusi pašreizējā nodaļas vadītāja. “Ilgām pārdomām pieņemt piedāvājumu vai atteikties neatlika laika,” pastniece piebilst. Savukārt vadītāja Inesi raksturo kā ārkārtīgi precīzu pasta darbinieci.
Inese, tāpat kā kolēģes, ielāgojusi, ka visvairāk laikrakstu jāiznēsā ceturtdienās, bet darbdiena ir garāka dienās, kad jāiznēsā pensijas.
I.Švekere stāsta, ka ne jau vienmēr ir tā, ka pastnieks piebrauc pie ceļa galā novietotās pastkastītes, ievieto tajā avīzi vai vēstuli un tūlīt dodas projām. Gados vecākiem cilvēkiem gribas parunāties, izstāstīt, kas jauns viņu dzīvē, kāda kaite pārciesta, kā klājas meitai vai dēlam, kas iesēts vai izaudzis piemājas dārzā. Vairāk laika paiet arī tad, ja jāpieņem kārtējais maksājums par elektroenerģijas patēriņu un telefona sarunām vai jākārto naudas pārvedums.
Ineses maršruta garums kopumā ir 24 kilometri. Viņu par savējo pastnieci sauc pagasta “Līvānu māju” iedzīvotāji, doktorāta darbinieki un sociālās aprūpes centra kolektīvs, kā arī ļaudis tā dēvētajā Agrumu galā un tie, kas dzīvo netālu no Dzirnavu dīķa.
Brauktu ar kamanām
Pastniece Linda Sirmā dzelteni krāsoto velosipēdu nomainījusi pret motorolleru, tas ieekonomējot pusotru stundu laika. “Apzinos, ka tas ir dārgs prieks, bet radās izdevība to iegādāties. Gribēju maksimāli ātrāk nokļūt pie abonentiem. Kad sāksies rudens lietavas un ziema, motorolleru vajadzēs atlikt malā. Žēl, ka pastniekiem nav sniega kamanu, tad ziemā būtu vieglāk,” joko Linda. Viņas apkalpes maršruta garums ir 17 kilometri. Pastnieces amatā viņa ir astoto gadu.
Linda pārliecinājusies, ka pastniekam jābūt spriedumam par visiem jaunumiem “Dažkārt man vaicā, kas jauns? Ja atbildu, ka nekā nav, brīnās, kas es par pastnieci, ja neko nezinu,” Linda smejas.
Viņa stāsta, ka pastnieku problēma esot suņi, kas laukos mīt gandrīz katrā mājā. “Jo ilgāk strādāju, jo suņi mani labāk pazīst, daži pat kļuvuši draugi. Arī ar niknajiem esam iemanījušās tik galā, jo kabatā vienmēr ir kāds garšīgs kumoss,” stāsta Linda. Līdz šim viņai neesot nācies rakstīt vēstuli kāda cilvēka vārdā, adresi gan. Pasta somā tāpat kā kolēģēm jārod vieta zālēm, maizes kukulim vai kādam citam pirkumam. “Ja cilvēks lūdz, nevaru atteikt,” viņa piebilst un atceras kādas māmuļas dāvāto cimdu pāri, medus burciņu, vai šokolādi ar uzrakstu “Pastniecītei”.
Piemērota sievietēm
Pastniece Ilze Osvalde 7.oktobrī atzīmēja septiņu gadu jubileju šajā amatā.
“Tas ir mans iztikas avots, jo laukos nodarbošanos nevar izvēlēties. Lai arī atalgojums nav liels, tomēr jācenšas visu paveikt pēc labākās sirdsapziņas,” saka Ilze. Pasta nodaļas vadītāja viņu raksturojot saka, ka Ilzei piemītot pārdevējas spējas. Viņa protot ieteikt, novērtēt, uzslavēt. Ilze stāsta, ka vislabāk viņai patīkot pie cilvēkiem doties pavasarī un vasarā, kad visapkārt viss plaukst un zied. “Tā ir izprieca – ar velosipēdu braukt pretim lecošās saules stariem un klausīties putnu dziesmās,” saka pastniece. “Citādāk ir, kad ziemā jābrien pa lauku ceļiem līdz jostas vietai, vai rudeņos un pavasaros jādomā, kā tikt pāri peļķēm un dubļu lāmām.”
“Klientam vienmēr ir taisnība, tāpēc visu pacietīgi uzklausu. Ļaunu prātu turēt neprotu, jo saprotu, ka šodien laukos cilvēkiem neklājas viegli,” saka Ilze. Viņa uzskata, ka pastnieka arods ir piemērots sievietēm, jo vīriešiem netīkot noņemties ar abonēšanas un maksājumu kvīšu aizpildi, tāpēc viņa katru dienu dodas pie iedzīvotājiem, kas dzīvo pagasta centra privātajās mājās un pie Ušura ezera.
***
Ko saka iedzīvotāji
– Daila Pokšāne:
Es domāju, ka pastam lauku cilvēku dzīvē ir liela nozīme. Te iespējams abonēt preses izdevumus. Pasta nodaļā ierodos saņemt pensiju. Ja pati dažādu iemeslu dēļ nevaru atnākt uz pastu, atliek tikai piezvanīt un izteikt lūgumu. Zinu, ka viss būs kārtībā. Mana pastniece ir Inese Švekere. Satiekot viņu, vienmēr apvaicājos, kas pagastā jauns? Uzskatu, ka pasts patiešām ir pagasta centrs.
– Vija Kļaviņa:
Mums ir ļoti jauka pasta nodaļas vadītāja, kura vienmēr ir laipna, sirsnīga un iejūtīga. Jadviga spēj vienā laikā veikt vairākus darbus – uzklausīt cilvēkus, izsniegt prasīto preci, atbildēt uz jautājumiem. Arī viņai savas rūpes un problēmas, bet vadītāja tās patur sevī. Šodienas sabiedrībā laipnība, sirsnība un iejūtība ir vērtība, jo cilvēki kļuvuši skaudīgi.
– Arvīds Krūmiņš:
Jaungulbenes pasta nodaļā strādā jaukas meitenes. Es viņas saucu par bizenītēm, jo viņas visu laiku kaut kur steidzas. Katru mēnesi no pensijas laikrakstu un žurnālu abonēšanai iztērēju apmēram 10 latus. Lasu “Dzirksteli”,”Latvijas Avīzi”, žurnālu “Veselība”, “Dārzs un Drava” un “Praktisko Latvieti”.
