Katru rītu Lucija Cīrule atver dzīvokļa logu un dziļi ieelpo gaisu, kas smaržo pēc nakts sapņiem, pēc sētnieku rosības pilsētas ielās, pēc jaunas dienas un jaunu darbu sākuma, pēc modušās zemes, kam viņa ir uzticīga visu mūžu.
Katru rītu Lucija Cīrule atver dzīvokļa logu un dziļi ieelpo gaisu, kas smaržo pēc nakts sapņiem, pēc sētnieku rosības pilsētas ielās, pēc jaunas dienas un jaunu darbu sākuma, pēc modušās zemes, kam viņa ir uzticīga visu mūžu.
Dzimusi astoņu bērnu ģimenē Balvu rajona Dubļavas ciematā, kas atrodas četrus kilometrus aiz Balviem uz Viļakas pusi, Lucija agri iepazinusi lauku darbus, jo vecākiem bijusi ferma ar 46 slaucamām govīm un 60 telēm. Līdz 7.klases beigšanai viņa bijusi gan ganumeita, gan slaucēja. “Šodien tas kādam šķitīs dīvaini, ka, būdama tik maza, darīju pieaugušo darbus, bet citādāk nevarēja, jo bijām liela ģimene, bet es biju vecākā meita. Tēvs no kara atgriezās kontuzēts, tāpēc rūpju nasta uzgūla māmuļas pleciem,” atceras Lucija.
“Apzinājos, ka mācīties augstās skolās materiālo apstākļu dēļ nebūs iespējams, arī lopkopību biju izbaudījusi, tāpēc izlēmu, ka mācīšos par agronomi. Pēc Aizpures septiņgadīgās pamatskolas beigšanas 1952.gadā iestājos toreizējā Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumā, ko beidzu pēc četriem gadiem.”
Lucija ne ar vārdu nebilst, ka tas bijis grūts periods. Lai palīdzētu māsai, kas tolaik mācījusies vidusskolā, viņa tehnikumā iztikusi ar māmuļas līdzi doto pārtiku, bet vecāku atvēlēto skolas naudu atvēlējusi māsai. “Tolaik arī par mācībām vidusskolā vajadzēja maksāt,” iedrebas Lucijas balss, varbūt viņa iztēlē uzbur Jāņa Poruka Cibiņu ar pārtikai domāto lādīti.
Par sevi aizmirst neļauj arī kara laiks. Tas nelūgts uzmācas sapņos. Ložmetēju zalves, bēgļu gaitas, pajūgs – pilns ar nepieciešamāko iedzīvei, ratu aizmugurē piesieta govs, cilvēku raudas, pašas nevaldāmās asaras, māmuļas satraukums, mežs 12 kilometru attālumā no mājām, bailes, tumsa un neziņa – tā, kurai pretim pa izdangāto ceļu devās kaimiņu ģimenes, kas neatgriezās, izpostītā vecāku saimniecība, rija, kurā mētājas nokauto vistu galvas un kājas, saplēstas grāmatas, asinīm aptraipītas istabu sienas… “Mums visu vajadzēja sākt no jauna,” klusi saka Lucija, cenšoties atgaiņāt skaudrās atmiņas.
Pirmā darbavieta – kolhozā “Zarja”
Mācību laiku Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumā Lucija atceras ar prieku, jo vajadzējis apgūt visus ar laukiem saistītos darbus lopkopībā, augkopībā un mehanizācijā. Neizpalikušas arī eksaktās zinātnes – matemātika, fizika un ķīmija. Pēc tehnikuma Lucija saņēmusi norīkojumu strādāt Alūksnes mašīnu un traktoru stacijā (MTS) par agronomi toreizējā kolhozā “Zarja” (tagadējais Pededzes pagasts).
“Braucot uz kolhozu, biju ārkārtīgi uztraukusies, īpaši par to, ka vajadzēs runāt galvenokārt krievu valodā, jo kolhoza valdes sēdēs ziņot nācās krieviski, arī saimniecības vadītājs citu valodu neprata. Tomēr cilvēki bija iejūtīgi, saprotoši un sirsnīgi. Bijām kā daudznacionāla ģimene, kas runāja latviešu, krievu un igauņu valodā. Kolhozā agronoma nebija, biju pirmā, šajā amatā nostrādāju sešus gadus. Pa šo laiku biju iekrājusi naudu un iestājos Jelgavā Lauksaimniecības akadēmijā Agronomijas fakultātē,” atceras Lucija.
Jāiztur kukurūzas ēra
Viņai kā jaunajai speciālistei vajadzējis ne tikai pārdzīvot, bet arī izturēt vēsturē slaveno kukurūzas audzēšanas periodu, jo toreizējais Padomju Savienības vadītājs Ņikita Hruščovs kukurūzu atzina par labāko lauku kultūru.
“216 hektāru platībā bijām iesējuši linus. Mums lika tos izart un vietā sēt kukurūzu. Talkā aicinājām skolēnus. Viens ar kociņu izurbināja bedrīti, otrs tajā iemeta kukurūzas graudu un piemina ar kāju. Tā pārstaigājām apmēram pusi no noteiktās 120 hektāru lielās platības. Tas notika manā pirmajā darba gadā, kukurūzu nebija nācies audzēt, tāpēc nezināju, kā to mēslot. Pateicu, lai strādnieks vidēji uz hektāra uzsēj 300 kilogramus minerālmēslu. Vai viņš nebija mani sapratis, kas to lai zina, bet atklājās, ka viņš bija izkaisījis 3 tonnas minerālmēslu. Kukurūza piedevām vēl nosala. Kolhoza priekšsēdētājs sasauca ārkārtas valdes sēdi. Man izteica rājienu un lika samaksāt par radītajiem zaudējumiem. Tolaik nezināju, ka kukurūzas augšanas konuss atrodas zem zemes, bija nosalusi tikai dīgļlapa. Līdz rudenim izauga varena kukurūza. Prēmijā saņēmu komjaunatnes ceļazīmi braucienam uz Baltkrieviju,” smejas Lucija.
Novērtē teoriju un praksi
Pēc pirmā kursa beigšanas viņa apprecējusies, piedzimusi meita, bet akadēmija pabeigta neklātienē. Paralēli studijām Lucija strādājusi Alūksnes rajonā par sagādes inspektori – organizatori. 1962.gadā, izveidojoties Gulbenes lauksaimniecības pārvaldei, viņa sākusi strādāt par vecāko agronomi – sēklkopi.
“Esmu bijusi daudz dažādos amatos, bet agronoma nosaukums nav zudis līdz pat šai dienai,” smejas Lucija. 10 gadus, kamēr pastāvējis apvienotais Alūksnes – Gulbenes rajons, viņa uz darbu Gulbenē braukusi no Alūksnes, bet 1972. gadā izraudzīta pārvaldes galvenā agronoma amatam. Viņa joko, ka darba gados, iemācījusies audzēt ne tikai kukurūzu, bet daudzas citas agrāk nepazītas laukaugu kultūras. Bijis pietiekami daudz laika izsvērt, kam agronomijā lielāka nozīme – teorijai vai praksei.
“Tomēr arī teorija ir vajadzīga. Akadēmijas laikā iemācījos patstāvīgi strādāt ar literatūru un zinātniskajiem atzinumiem. Viss bija atkarīgs no pašas centības. Agronomam tāpat kā jebkuras profesijas pārstāvim nemitīgi jāseko līdzi visam jaunajam, lai zinātu pati un varētu pastāstīt citiem,” saka Lucija. Galvenā agronoma amatā Lucija bieži netikusi skaidrībā, kam vajadzīgi lēmuma projekti un ziņojumi. “Man bija vajadzīga kvalitāte, nevis nemitīga staigāšana pakaļ mehanizatoram, lai skatītos, cik pareizi viņš, piemēram, blietē skābbarību. Tolaik bija daudz lieku uzdevumu, kam nesaskatīju jēgu. Lucija vienmēr bijusi atbildīga pret katru pienākumu. Citādāk viņa neprot. “Diemžēl ne vienmēr visu varēju paveikt tā, kā gribēju, jo bija apstākļi, ko nespēju mainīt. Tā ir arī šodien. Ieteikt varu daudz, bet nevaru palīdzēt zemniekam vajadzīgo iegādāties,” saka Lucija, pozitīvi vērtējot valsts atbalstu lauksaimniekiem.
Cilvēki netīkoja ieglu laimi
Lauksaimniecības zemju privatizācijas kampaņas laikā daudzi kļuva par īpašniekiem desmitiem hektāru. Tobrīd viens otrs nedomāja, ka īpašums bez darba tāds nieks vien ir. Sākās vilšanās un atteikšanās, laukus pakļāva aizmirstībai.
“Šie ļaudis nebija viegluma un laimes meklētāji. Ikvienā latvietī kopš seniem laikiem mīt zemnieka sirdsapziņa, apziņa, ka iekoptie lauki ir vecāku un vecvecāku sviedru pilna darba rezultāts, tāpēc mantojami. Cilvēki ņēma zemi un cerēja, ka apstākļi viņiem būs labvēlīgi. Vilšanos neradīja zeme, bet resursu nepietiekamība, lai to apkoptu. Tomēr uzskatu, ka Latvijas laukiem ir nākotne, īpaši saimniecībās, kas spējušas atjaunoties. Ja tikai lauksaimniecība nerada cerēto rocību, papildus jāmeklē citas ražošanas nozares,” iesaka agronome.
Devusi 13 rekomendāciju
Lucijai netīk apzīmējums “darbaudzinātāja”, tāpēc viņa izvēlas būt par padomdevēju. Šodien, ja vajag, cilvēki viņu atrod un lūdz viņiem palīdzēt. Agronome savulaik rekomendācijas vēstules rakstījusi 13 topošajiem agronomiem, bijusi recenzente lauksaimniecības tehnikumu un Lauksaimniecības universitātes studentu diplomdarbiem. Viņa priecājas, ka nevienam nav vajadzējis teikt, ka cilvēks ir nepiemērots agronoma amatam.
“Šodienas laukiem ir vajadzīgi speciālisti ar ekonomisku un organizatorisku domāšanu. Augkopība ir tai pakārtota,” domīgi saka Lucija. Viņa izprot dzīves mainību un uzskata, ka cieša turēšanās tikai pie pagājušām vērtībām ir aplama. Vienu patiesību gan augkopības speciāliste ievēro: cilvēkam, kas vēlas kļūt par agronomu vai saistīt dzīvi ar laukiem, ir jāmīl zeme.
“Ja ar rokām ir bailes pieskarties tikko uzartai zemei, tad lauksaimniecībā nav ko darīt,” saka Lucija.
***
Ko saka citi
Vilhelmīne Gargurne: – Viņa ir zinoša, ļoti atbildīga un precīza speciāliste. Labi izprot un sajūt otru cilvēku. Ārkārtīgi izpalīdzīga, vispirms gādājot par citiem, tikai pēc tam par sevi.
Ko saka par sevi
Lucija Cīrule: – Man dzīvē nepatīk amatu maiņa. Iesāktam darbam vēlos saskatīt rezultātu. Cenšos visu iespējami labāk iepazīt.
Mani ir grūti apmānīt un iestāstīt nepatiesību. Vienmēr esmu sapņojusi par dzīvi lauku mājā skaista meža ielokā. Nevienam neuzspiežu savu patiesību.
