… kā toreiz. Kāpēc gadumijā vienmēr ir skumji? Ak, šī ir arī gadu tūkstošu mija! Pārņem nelaimīgas mīlestības, zaudējuma izjūta.
… kā toreiz. Kāpēc gadumijā vienmēr ir skumji? Ak, šī ir arī gadu tūkstošu mija! Pārņem nelaimīgas mīlestības, zaudējuma izjūta. Atvadāmies no daļiņas dzīves, to pievienojot savai biogrāfijai un vēsturei. Kopā ar pieredzēto un nepiepildīto. Kopā ar gūto un nepaturēto. Kopā ar neaizmirstamo un kaunpilno.
Ak, “mēs mīlam šo valsti”! Ar šovasar izskanējušajiem skolēnu dziesmu un deju svētkiem. Ar mūsu sportistu pašapliecinošajiem startiem olimpiādē, Eiropas, pasaules un Latvijas meistarsacīkstēs. Ak, kā mēs fanojām par saviem hokejistiem Krievijā! Kā mēs līksmojām līdz ar Aigaru Fadejevu Sidnejā un Valmierā, redzot, ka viņa sportiskajam piemēram Latvijā ir daudz sekotāju. Un kā mēs priecājāmies par “Prāta vētras” izcīnīto trešo vietu Eirovīzijas konkursā. Un visas Latvijas meitenes un sievietes vēl vairāk iemīlējās Renārā Kauperā. Ne mazāk mīlot arī sportistus: Romānu Vainšteinu, Igoru Vihrovu, Kristeru Serģi un Arti Rasmani, Ivo un Uģi Traubergus, Uldi Rudzīti, Agri Galvanovski, Edmundu Gabrānu un Jāni Graudiņu! Un tie nemaz vēl nav visi!
Vai mēs mīlam savu valdību? Šķiet, tas būtu pārāk skaļi teikts. Ņemot vērā visu to morāli ētisko šķobīšanos, kas šogad piedzīvota. Valdība kritizēta tautai vissaprotamākajā veidā. Apvainojot vadoņus neprasmē pareizi un likumīgi mīlēt. Ak, cik daudz šogad esam guvuši seksuālās izglītības jomā! Noskaidrojām, ka gejs un pedofils tomēr nav viens un tas pats. Uzzinājām, ka pat valdībā ir homoseksuāli orientēti cilvēki un ka nebūt viņiem nav visiem par šo savu intīmo lietu jāklāsta. Arī gejam ir cilvēktiesības. Tādas pašas kā visiem citiem.
Taču. Bērniem Latvijā cilvēktiesību nav. Tas nu ir skaidrāks par skaidru. Bērnus var sist, mērdēt badā, izvarot, un par to nesoda – nemaz vai gandrīz nemaz.
Bet Latviju tomēr mīl. Ne tikai mēs mīlam. Mīl arī pasaulē. To apliecināja īstais un vienīgais Santa Klauss, kas apciemoja Rīgu un Ventspili 2000.gada izskaņā. Jā. Žēl, ka Alūksni, Gulbeni, Jēkabpili, Madonu un Valmieru neapciemoja. Varbūt nākamreiz… Jaunajā gadsimtā!
