Mālmuižnieki nav atmetuši sapni, ka Lejasciema pagasta Mālu muižas pils kādreiz iegūs jaunu veidolu un kļūs par ievērojamu un skaistu atpūtas vietu.
Mālmuižnieki nav atmetuši sapni, ka Lejasciema pagasta Mālu muižas pils kādreiz iegūs jaunu veidolu un kļūs par ievērojamu un skaistu atpūtas vietu.
1985.gadā Mālu muižas pili sāka apsaimniekot Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija. Sākotnēji bija iecere veidot plašu atpūtas vietu – muižas kalpu mājā ierīkot telpas naktsmītnēm ar lauku virtuvi. Muižas teritorijā būtu sporta laukums, lauku pirts, velosipēdu un laivu īre, kā arī telšu vietas.
Akadēmijas sporta bāzes vadītāja Aina Pētersone saka, ka bija iecerēts veidot sporta un atpūtas bāzi, kuru izmantotu Latvijas Sporta pedagoģijas Akadēmija, tūristi un ikviens interesents. “Līdzekļu trūkuma dēļ ilgāku laiku darbi stāv uz vietas. Pagaidām līdzekļu pietiek pils uzturēšanai un apkārtnes sakopšanai. Plāni ir lieli un vareni, ja tikai tos varētu paveikt. Tomēr ar roku nekam nav atmests, kad būs līdzekļi, šī vieta atdzims,” saka A.Pētersone.
Šajos gados muižas ēkā ierīkota centrālā apkure, ievilkta kanalizācija un ūdens. Uzsākts likt jaunu grīdu. Atjaunošanas darbi uz laiku ir apstājušies. Lai arī ilgus gadus ēka ir neapdzīvota, tā nav bojāta. Pili apsargā visu diennaktī. Šobrīd Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija Mālu muižu vēlas pārņemt pilnīgi savā pārziņā, to pārpirkt. Ir rakstīti projekti līdzekļu piesaistīšanai, internetā ir meklēti atjaunošanas darbu līdzdalībnieki un sponsori.
Diendienā Mālu muižas pils ir klusa un tukša. Trīsreiz nedēļā šajā ēkā durvis ver Mālmuižas bibliotēka. Bibliotēkas vadītāja Sofija Drozdova smej, ka mēģina kluso Mālmuižas bibliotēku veidot par nelielu iedzīvotāju satikšanās vietu, kur atpūsties un aprunāties.
Mālmuižas bibliotēkā ir apmēram 70 lasītāju. Lielākā daļa lasītāju ir pensionāri.
“Salīdzinot ar citām nelielām bibliotēkām, mums ir daudz abonētu preses izdevumu. 11 dažādi preses izdevumi, galvenokārt žurnāli, jo cilvēki tos nevar atļauties pasūtīt. Katru gadu Lejasciema pagasts atvēl 100 latus jauno grāmatu iegādei,” saka Sofija Drozdova.
Bibliotēkā notiek dažādi pasākumi. Bibliotekāre smej, “lai arī klusi, īsti kā mežā nedzīvojam”. Bibliotēkā rīko dažādas tematiskās izstādes. Tagad izstādē skatāmas visas Mālmuižas māju un to piemājas dārzu fotogrāfijas.
“Bija cimdu izstāde. Neviens netic, ka mums te, Mālmuižā, tik daudz adītāju. Dzidra Muceniece vien bija atnesusi 40 pāru cimdu. Izstādē bija 120 cimdu pāri, vienādu nebija. Esam rādījuši velēnietes Marinas Kazlovskas no lupatiņām šūtās segas, kā arī lejasciemiešu Astrīdas un Vallijas Bērziņu segu izstādi. Uz Ziemassvētkiem plānoju veidot spilvenu izstādi. Jau esmu apzinājusi 15 skaistus Mālmuižas spilvenus,” smej S.Drozdova.
Viņa cer, ka pēc 10 gadiem šeit būs skaista vieta. “Šeit ir brīnišķīga aura. Ja man būtu līdzekļi, atjaunošanas darbus ņemtu savās rokās,” saka S.Drozdova. Viņa saka, ka pils ēkā bijusi arī tumšās vakara stundās. Nekāds mājas gars vai spoks viņu neesot baidījis, bet, vērojot skaistās, izliektās ozolkoka kāpnes, viņa vienmēr iedomājoties laikus, par kuriem rakstīts vēstures grāmatās.
Mālu skolā iemācās
adīt skaistus cimdus
76 gadus vecā mālmuižniece Dzidra Muceniece joprojām glabā atmiņas par skaistajiem laikiem nelielajā Mālmuižas ciemā. Viņa gājusi skolā Mālu muižas pilī. Ieguvusi 8 klašu izglītību.
“Muiža joprojām mīļa. Kad vēl varēju aizstaigāt līdz Mālmuižas centram, vienmēr nopriecājos par muižu. Manā bērnībā gan tā bija skaistāka. Agrāk ap skolu uz dīķa pusi bija daudz ziedu, skolēni kopa puķu dobes. Es gribētu, ka šī vieta atkal būtu cilvēku apdzīvota, lai tā atkal atgūst mājīgumu,” saka Dz.Muceniece.
Skolā rokdarbu stundās viņa apguvusi adīšanu, tā kļuva par vaļasprieku. Viņas nemaz nezina teikt cimdu pāru skaitu, cik mūžā uzadījusi. “Rakstus skatos no grāmatas un pārtaisu pēc sava prāta. Savulaik, kad iepriekšējā dienā palūdza siltus cimdus, nākamajā rītā jau varēju tos dāvāt. Ātri gāja. Tagad vairs tik daudz nepūlos. Pati visu mūžu esmu valkājusi tikai savus adītos raibu raibos cimdus. Adu savam priekam, dalos ar draugiem un mīļiem cilvēkiem,” saka Dz.Muceniece.
Mālmuižniekiem nācās bučot barona roku
Mālmuižas vārds pirmo reizi rakstos minēts pirms 525 gadiem. Mālmuižaapdzīvota 1860.gadā, bet Mālu muižas pils sākta celt 1870.gadā. 1900.gadā Mālmuižu apdzīvoja jau 10 līdz 15 ģimeņu. Šobrīd Mālmuižā ir 210 iedzīvotāji. Muižu cēla barons fon Ceimerns. Teika stāsta, ka Mālmuižas pils mūros iemūrēta dzīva meitene, ko barons licis noķert Mālmuižas apkārtnē. Neviens zemnieks savu bērnu labprātīgi nebija ziedojis. Ticējums vēsta, ka tad pils būtu stiprāka un stāvētu gadu simtiem ilgi.
Savulaik, apstaigājot smēdi un darbnīcas, pa priekšu gājis barons ar izstieptu roku, jo visiem to vajadzējis nobučot. Muižas govis slaukušas kalēja un galdnieku sievas, kas par desmit govju slaukšanu samaksā saņēma litru piena. 1905.gadā barons fon Ceimerns pārvācās dzīvot uz Rīgu. Viņa vietā uz Mālmuižu atnāca dzīvot barons Zilvers, kas muižu pameta 1917.gadā. Viņš bijis negants, zemniekiem Mālmuižā bijusi grūta dzīve. Īsu laiku muižā darbojās strādnieku padome. Bet, kad negaidīti pārradās barons Zilvers kopā ar muižkungu, kalpu stāvoklis kļuva vēl briesmīgāks, strādnieku padomes dalībniekus ielika cietumā. Auga zemnieku protesti, barons bija spiests atstāt Mālmuižu. Vairākus gadus muižas ēka stāvēja tukša. 1924.gadā pilī atvēra skolu, to likvidēja 1975.gadā.
Muižas pils ēkas celtniecībā izmantoti ķieģeļu un koka celtniecības paņēmieni – fasādes rotātas ar kokgriezumiem. Kompleksā ir parks un saimniecības ēkas – klēts, kalpu māja, kuru fasādes arī rotātas ar kokgriezumiem. Pils arhitektūras stils – historisms.
