Nu jau vairākus gadus neatņemams vaibsts Latvijas sejā ir “second hand” (otro roku)apģērbu tirdzniecība.
Nu jau vairākus gadus neatņemams vaibsts Latvijas sejā ir “second hand” (otro roku)apģērbu tirdzniecība. Dažam tā ir vienīgā pieņemamā iespēja apģērbties, dažam – salmiņš, lai savienotu reālās iespējas ar savām vēlmēm, citam – dīka laika pavadīšana, uzņēmējam – bizness, bet var puslīdz droši apgalvot, ka gandrīz ikviens, kura mēneša ienākumi nesniedzas caurmēra fantāzijas augstumos, ir kaut reizi ielūkojies šādos veikalos.
Sākumā pirka visu
Provincē “second hand” apģērbus tirgo pārsvarā mazie uzņēmēji. Otrs variants – lielveikalu tīkls. Abiem veidiem – savi plusi, savi mīnusi. Mazie uzņēmēji, kas dienišķo maizi pelna ārzemēs iepirkto un Rīgas firmu importēto apģērbu tirdzniecībā, savu darbošanos sākuši lielākoties pirms četriem vai pieciem gadiem. Šai laikā “second hand” veikali Latvijā bija jaunums. Sabiedrības attieksme – neviennozīmīga, bet tie, kas apmeklēja šos veikalus, izslāpuši sovjetisma vienveidībā un atmodas laika veikalu plauktu tukšumā, pirka visu pēc kārtas.
Pakas ir dažādas
Rīgā piedāvāto apģērbu paku cena un, protams, arī saturs ir dažādi. Nešķirotas drēbes ir vislētākās, bet, atverot tādu paku, var gadīties, ka liela daļa uzreiz jāizliek lupatās. Šķirotie apģērbi maksā dārgāk, bet vidējās cenas un apmierinošās kvalitātes dēļ ir visvairāk pieprasītie. Ir arī dārgās pakas ar labas kvalitātes apģērbiem, bet uzņēmēji, kas mēģinājuši tos tirgot, apgalvo, ka reti kurš provincē tādus apģērbus pērk.
Katram tirgotājam Rīgā ir savas iestrādnes – vietas, kurās apģērbu pakas tiek pirktas. Konkurences dēļ šī informācija katram ir konfidenciāla un neizpaužama.
Sistēma ārzemēs
Līdzīgi veikali darbojas arī ārzemēs, bet šeit bez tirgošanas organizēta arī apģērbu savākšana. Pie lielveikaliem un dzīvojamajos rajonos stāv speciāli konteineri tieši lietotajām drēbēm un apaviem. Iedzīvotājiem atgādina, ka viss, kas pašiem kļuvis nevajadzīgs un lieks, var noderēt citiem. Firmām, kas strādā šai nozarē, ir aģenti. Viņu pienākums ir uzpirkt lietotās mantas mājās un dzīvokļos. Tālāk apģērbi nonāk rūpnīcās, kur tos šķiro, tīra un pako eksportēšanai. Teorētiski ne apavi ar sēnītēm, ne netīri apģērbi tirdzniecībā nedrīkstētu nonākt. Daļa uzņēmēju apgalvo, ka tā tas arī ir, bet dzirdēti spriedumi, ka, pirms vilkt kājās lietotus apavus, labāk tos tomēr mazgāt, droši – veļas mazgājamā mašīnā. Valstu spektrs, no kurām ieved lietotās preces, ir pietiekami plašs – Šveice, Holande, Vācija, Anglija. Iespējams, katrā no tām eksistē savas prasības un kārtība, bet to, kas pats sevi sargā, kā zināms, arī Dievs neaizmirst.
Pērk sezonas preci
Šodien tie laiki, kad pirka visu, pagājuši uz neatgriešanos. Pircēji noslāņojušies – kļuvuši izvēlīgāki vai nabadzīgāki; liela daļa piepildījuši skapjus un iegribas. Tomēr sezonas precēm joprojām ir labs noiets, arī skolas sākumu tirdzniecībā var just, pavasaros un rudeņos vairāk pērk ādas apģērbus. Katrs tirgotājs mēģina atrast kaut ko īpašu, kā piesaistīt pircēju, jo nenoliedzama ir konkurences cīņa. Viens tirgo dziju (kurai, starp citu, ir labs noiets) un nedārgu sadzīves ķīmiju, matu lakas, smaržūdeņus, cits – bez lietotajiem – arī jaunus apģērbus, lielveikali “paņem”ar apjomu, visi cenšas piesaistei izmantot atlaides.
Atlaižu sistēma ir dažāda
Katram veikalam ir sava pieeja atlaižu organizēšanā, bet tās ir tirdzniecības neatņemama sastāvdaļa, bez tam atlaides palīdz regulēt preču apriti un neļauj tām “iegulties” plauktos. Pierastākais aspekts – kas nedēļas laikā nav iztirgots, sestdien tiek pārcenots. Patīkami, ka “otro roku” veikalos gandrīz vienmēr ir iespēja kaulēties – nepamanīta defekta gadījumā cena var tikt samazināta pat par latu. Regulāras ir pēcsezonu atlaides. Dažos veikalos ir tā sauktā “lētā kaste” – tajā nonāk lietas, jebkurai no tām cena ir tīri simboliska – desmit santīmu. Lēto paku sliktas kvalitātes apģērbus atdod lupatās – autoservisiem vai lieto veikalu vajadzībām.
Zog bieži
Arī lietotu preču veikalos zog – to apstiprina visi uzņēmēji. Reizēm nozog vienas kājas apavu, kas izlikts apskatei. Citādi kā par kaitniecību to nevar nosaukt, jo turpat aiz stūra paņemto izmet. Nereti ir gadījumi, kad no uzlaikošanas kabīnes cilvēks aiziet ar to, ko laikojis. Interesanti, ka zog ne nabadzīgākie, bet cilvēki, ko par tādiem nekad nenosauksi.
Katrai precei ir pircējs
Visi mazie uzņēmēji atzīst, ka lietoto preču lielveikali provincē jūtami izmainījuši tirgu, šī konkurence ir būtiska un jūtama, bet arī katram mazajam veikalam ir pastāvīgo klientu loks. Par neapstrīdamu pamatakmeni kļuvusi doma, ka ikvienai precei ir savs pircējs, jāprot to sagaidīt un izteikt pareizo piedāvājumu.
