Nav viegli jaunajā gadā turpināt iepriekš iesākto. Patiesībā nekas īpaši jau nav jāuzsāk, bet jāatminas vecais, labais, aizmirstot par slikto.
Nav viegli jaunajā gadā turpināt iepriekš iesākto. Patiesībā nekas īpaši jau nav jāuzsāk, bet jāatminas vecais, labais, aizmirstot par slikto. Pietiek kaut ar pāris svētku dienām, kas spēj mūs izsist no ierastā ritma. Tad atkal ir vajadzīgs nedaudz laika, lai spētu piemēroties ikdienai. Tradicionāli vēlamies, lai jaunais gads ir labāks par iepriekšējo. Daudzi cilvēki sarunās atzīst, ka sev un citiem pirmām kārtām vēl veselību. Ko tur noliegt, jo darba steigā par to bieži vien domājam vismazāk vai arī vispār nemaz. Tāpat dažkārt aizmirstam par pusdienām, un tikai vakarā attopamies, ka vajadzētu kārtīgi ieturēt maltīti.
Sāpīgi, ka vecā gada nogales notikumi visiem nebūt nav bijuši tikai iepriecinoši. Tie liek domāt vēl joprojām. Kādai sievietei nepatīkamu pārdzīvojumu sagādājis maršruta autobusa šoferis no Jēkabpils, kam sievietes radiniece lūgusi nogādāt paciņu līdz Kalnienai. Šoferis nelaipni, taču sainīti paņēmis. Sieviete devusies pēc sava sūtījuma un uzrunājusi šoferi. Viņš, pat nepaskatījies uz sievietes pusi, atbildējis, ka neko nezinot. Nelaimīgā devusies mājup tukšām rokām. Skaidri zinot, ka šoferim sūtījums nodots un ka tajā bijuši arī desmit latu, kas lauku cilvēkam ir no svara. Tomēr viss beidzies laimīgi – sievietes radiniecei paciņu izdevies atgūt. Bet smagums sirdī nav izzudis vēl ilgi. “Kāpēc šoferis vispār paņēma sūtījumu, ja tas bija tik apgrūtinoši,” jautā sieviete.
Taisnība – cik ātri spējam sevi iepriecināt un uzlabot garastāvokli, tikpat ātri to spējam sabojāt. Ja ne paši, tad kāds to izdara mums. Tāpēc ka pašam klājas slikti vai tāpēc, ka tāda ir dažu cilvēka būtība – darīt otram ļaunu. Skumji, ka daudziem mazsvarīgas ir cilvēku savstarpējās attiecības. Tās netiek pilnveidotas, bet “bagātinātas” ar skarbiem un ļauniem vārdiem. Mācīsimies jaunajā gadā mīlēt citus, darīt labus darbus un vairāk teikt sirsnīgus un mīļus vārdus!
