Vilis Kazainis uz dzīvi Lejasciema pagasta “Pukstu” mājās no Rīgas atgriezies pirms 12 gadiem.
Vilis Kazainis uz dzīvi Lejasciema pagasta “Pukstu” mājās no Rīgas atgriezies pirms 12 gadiem. Viņa senči te dzīvojuši 300 gadus, bet vecā ēka joprojām varonīgi turas jau pusi no šā laika. Tās pamatos liktie laukakmeņi un varenās sijas ne tikai balstījuši māju, bet dzīvojuši līdzi iedzīvotāju priekiem un bēdām.
“Mana tēva vectēvs Ādams ar ģimeni te sāka dzīvot zviedru laikā, vēl pirms Pētera pirmā iebrukuma,” Vilis restaurē atmiņas.
Arī viņš pats te piedzimis pirms 72 gadiem. Petrolejas lampas gaismā iemācījies lasīt un rakstīt, tuvējās meža pļavās ganījis govis un tramīgi vērojis, kā no meža puses pa ceļu pāri tīrumam brauc vācu zaldāti, sējot cilvēkos bailes un neziņu par nākotni. Tagad izjūtas pieder vēsturei tāpat kā cara Nikolaja II ordenis, ko Viļa tēvs Sīmanis saņēmis par piedalīšanos pirmajā Viskrievijas tautas skaitīšanā, 1897.gadā izdotā, locījuma vietās trauslā apliecība un garš pavadraksts kopā ar plānu, kas apliecina, ka šī mājvieta piešķirta Viļa vectēvam Jēkabam Kazainim. “Pukstu” pagalma vienā stūrī sagūluši apsūnojuši laukakmeņi. Tā ir kādreizējās rijas godība, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Tai blakām atradusies neliela telpa, kurā apkārtnes bērniem Viļa vecvectēvs ap 1850.gadu ierādījis lasīšanu un rakstīšanu.
Sienasavīze ar Staļina bildi
Bērnību Vilis atminas ik pa laikam, jo tajā veidojies viņa pasaules uzskats, vērojot pieaugušo rīcību un izturēšanos dažādās situācijās. Tuvojoties frontes līnijai, viņš bažīgi ieklausījies spridzekļu radītajos trokšņos un vecāku sarunās, kas liecinājušas, ka uzspridzināts tilts pār Gauju, drupu kaudzē pārvērtusies Lejasciema baznīca, ka deg Lejasciems. Kā apmāts viņš kopā ar kaimiņpuikām uzlūkojis vāciešus ar kaklā pakārtiem automātiem un atlocītām piedurknēm.
“Tomēr ilgam izbrīnam neatlika laika, vajadzēja vecākiem palīdzēt sakraut zirga vezumā iedzīvi, lai ātri pazustu mežā, kur apmēram divus kilometrus no “Pukstiem” atradās mūsu meža pļava un šķūnītis. Tur sabrauca arī apkārtējo māju kaimiņi, jo nevienam negribējās doties tālās bēgļu gaitās. Vīri pavēlēja sievām turēt govīm ciet purnus, lai meža klusumā neizlauztos neviena skaņa. Apmēram divas nedēļas pavadījām mežā, tad atgriezāmies mājās, kas mums visiem par prieku bija neskartas,” stāsta Vilis.
Viņš labprāt parādītu arī paša rokām darināto sienasavīzi, kurā obligāti vajadzējis būt vairākām Staļina bildēm. Uz skapja tā glabājusies visu vācu okupācijas laiku. Tikai pēc kara Vilis to sadedzinājis. “Ko tik bērniem nelika darīt, lai padarītu viņus par varas noteikumu kalpiem,” viņš piebilst.
Mājvārds aizgūts Sāmsalā
“Jūtos kā vēstures sargātājs un pamazām, cik pietiek naudas, atjaunoju vecās telpas. Virtuve un viena istaba jau gatavas, bet darba, ko daru nesteidzīgi un ar prieku, te pietiks vienmēr,” prāto Vilis, izrādot istabu pēc istabas, kas dokumentētas kā viņa meitas un znota īpašums.
Vienā mundrais vīrs iecerējis izvietot senču mēbeles – inkrustētus skapjus, kumodes, krēslus un citu. Tos uzlūkojot, secināms, ka latvieši savulaik pratuši gatavot tādas mēbeles, lai tās kalpotu gadu simtiem.
Cita pēc citas uz galda gulst senas fotogrāfijas.
“Pirmais no maniem senčiem Latvijā ienācis no Sāmsalas un apprecējis sinolieti, tāpēc pirmā “Pukstu” māja atradusies Gaujas malā. Tad viņi sākuši līst līdumus un pārcēlušies šajā vietā. Pirms diviem gadiem ar sievu aizbraucām ekskursijā uz Sāmsalu, tur iegādājos karti, lai pēc tās sazīmētu, kur kādreiz mituši mani senči. Diemžēl turienes arhīvā neko neuzzināju, tikai to, ka vietas nosaukums bijis Pukste, kas līdz ar cilvēkiem atceļojis uz Latviju,” stāsta Vilis, kurš zināmā mērā sevi piepulcē arī rīdzinieku saimei.
20 gadus cer saņemt dzīvokli
Divus gadus pēc kara “Pukstu” sargātājs un uzturētājs sācis dzīvot Rīgā. 20 gadu laikā viņa ģimenei neizdevies saņemt dzīvokli, lai gan Vilis trīs sasaukumus bijis Rīgas rajona padomes deputāts. Mājokļi atvēlēti no plašās Savienības atbraukušajiem speciālistiem. Pēc pacietīgās gaidīšanas beidzot ierādīts trīsistabu dzīvoklis Jaunķemeros.
Jaunķemeru sanatorijā Vilis par medicīnas aparatūras tehniķi – inženieri nostrādājis 25 gadus. Šajā laikā, veicot darba pienākumus, viņš apbraukājis visas Latvijas sanatorijas un atpūtas namus. Vērojis, kā Rīgas jūras līča iecienītās pludmales jaukumus izbauda dziedātājs Vladimirs Visockis, Alla Pugačova un citas slavenības.
“Man žēl, ka daudzas sanatorijas palika pašplūsmā, aizmirstot, ka dūņu un sērūdeņraža vannām veselības uzlabošanā ir liela nozīme. Lai man piedod Jūrmalas pilsētas vadība, bet tā nedarīja un nedara visu iespējamo, lai noslogotu sanatorijas. Savulaik, piemēram, “Jaunķemeru” sanatorijā no 500 vietām tikai 20 procenti bija atvēlēti latviešiem. Pārliecinājos, ka viena otra atpūtnieka pārliecību nespēja mainīt nekādas dūņas un masāžas.”
Vilis vienmēr katru pienākumu centies paveikt precīzi, pēc labākās sirdsapziņas. Arī šodien, dzīvojot laukos, viņš necieš paviršību. “Pukstu” saimnieks uzskata, ka šodien daudzi netiek vaļā no attieksmes “kaut kā” un ir zaudējuši darba tikumu, lai to atgūtu, ar vienu paaudzi nepietikšot.
Vientulībai neatliek laika
“Lai gan šobrīd dienas ir īsas un agri satumst, vientulībai man neatliek laika. Pietiek aizstaigāt uz istabu, kurai spraugas starp guļbaļķiem kopš seniem laikiem aizziestas ar māliem, lai saprastu, cik daudz jāpadara, izmainot istabas izskatu. Vēl jātiek galā ar diviem draugiem. Lūk, ar to balto, slinko runci, kas to vien dara, kā snauž uz krēsla, un Reksīti, kas visiem ātri kļūst draugs, tikai sākumā mazliet parej,” Vilis noglauda slinkotāju.
Pie šķūņa sienas dārza pusē esot apglabāti visi “Pukstu” četrkājainie sargi. Vasarā pie vectēva ciemojoties mazbērni, bet znots, kas ir ārsts slimnīcā “Gaiļezers”, labprāt laukos strādājot ar krūmgriezi un izpļaujot saimniecības apkārtni. “Viens es ar visu galā netiktu,” domīgi saka Vilis un mēģina uzskaitīt draugus, ar kuriem viņš lielākoties sazinoties pa telefonu. Daudzi ir vēl kopš arodskolas gadiem.
“Tagad es ne par kādu cenu negribētu dzīvot Rīgā, jo atkal justos kā pusaudža gados, kad pirms 57 gadiem tiku iemests lielpilsētas burzmā kā kucēns atvarā,” saka Vilis un atceras važoņus, kas ziemā braukuši ar kamanām, liekot skanēt pie ilkss piesietajam zvaniņam. “Bērnībā biju kluss zēns, tagad esmu kļuvis pļāpīgs, laikam tāpēc, lai atgūtu nokavēto,” joko Vilis.
Pārsteidz latviešu pērkamība
Kad “Pukstu” saimnieks atliek malā amata rīkus, kas noderīgi remontdarbos, viņš ieslēdz radio vai televizoru un cītīgi seko notikumiem valsts politikā, izdarot savus secinājumus. “Būšu atklāts, vērojot notikumus un ieklausoties daudzajos amatvīru viedokļos, esmu satriekts par latviešu tautas pērkamību. Sakiet, kā var nopirkt tiesnešus un deputātus? Ir zudusi morāle. Laikam vainojams pārāk ilgais laiks, kamēr dzīvojām attīstīta sociālisma apstākļos, nemanot zaudējot darba tikumu un iemācoties blēdīties,” secina Vilis.
Viņam ir savs viedoklis arī par valdības maiņu. “Neuzskatu, ka iepriekšējais Ministru prezidents Indulis Emsis būtu bijis slikts, varbūt viens otrs viņa izteiciens nebija tik veikls, kā tauta vēlējās. Tomēr, manuprāt, katra valdības maiņa ir par sliktu tautai,” secina saimnieks. Viņš apzinās, ka nespēs neko mainīt, tāpēc par galveno pienākumu uzskata “Pukstu” saglabāšanu vēl kādai paaudzei.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Vilis Kazainis.
– Dzimis: 1932.gadā Lejasciema pagasta “Pukstos”.
– Mācījies: Dūres skolā, arodizglītību ieguvis Rīgā, vakara nodaļā studējis Rīgas Industriālajā politehnikumā.
– Strādājis: Rīgas vagonrūpnīcā, Centrālajā projektēšanas un konstrukciju birojā, bijis medicīniskās aparatūras tehniķis sanatorijā “Jaunķemeri”, darbojies Latvijas Kūrortu pārvaldē.
– Intereses: vēsture un politika.
– Ģimene: precējies.
