Galgauskas pagasta “Māliņu” mājas, kurās dzīvo pensionāre Ērika Berkolde, atrodas Rimstavās Gulbenes – Galgauskas ceļa malā. Ik pa brīdim garām aiz loga aizbrauc automašīnas, nesteidzīgi aiziet kaimiņi.
Galgauskas pagasta “Māliņu” mājas, kurās dzīvo pensionāre Ērika Berkolde, atrodas Rimstavās Gulbenes – Galgauskas ceļa malā. Ik pa brīdim garām aiz loga aizbrauc automašīnas, nesteidzīgi aiziet kaimiņi.
Nelielajā mājoklī, ko pirms daudziem gadiem cēlis Ērikas vīrs, daudz mīļu lietu, kas ne vienmēr ikdienā ir vajadzīgas, bet katra no tām saistās ar konkrētu notikumu, cilvēku, dzīves posmu. Uz senlaicīgas kumodes sarindotas fotogrāfijas un novietoti vairāki albumi ar dažviet nodzeltējušām fotogrāfijām. Pie sienas, glabājot atmiņas par kādreizējiem gulētājiem, – veclaicīgas gultas. Balti krāsotā skapī – Ērikas rokām darināts tautas tērps. Krāsnī uguns liesmas laiza sausās malkas pagales…
Saimniece atbrīvo vietu uz gara koka sola pie galda, kas pārklāts ar tamborētu galdautu, un aizsākas saruna par viņas ikdienu, kas pilna maziem darbiem, par klusuma un vienatnes vakariem.
“Tagad atkal esmu viena. Ziemas brīvdienās pie manis ciemojās mazmazdēls Ritvars no Rīgas. Viņš man ir ārkārtīgi mīļš. Rau, steidzu viņam adīt rakstainas zeķes. Visādas domas var izdomāt adot,” Ērika brīdi paraugās laukā pa logu, tad steidzīgi salūko adīkli un drebošiem pirkstiem norauš asaru. “Tā jau nav, ka esmu visu aizmirsta. No Ļaudonas atbrauc dēls Roberts, kas palīdz padarīt smagākos darbus, ciemos ierodas vedeklas, mazmeita. Dzīvē esmu daudz strādājusi, arī slimojusi, tāpēc tagad priecājos, ja kāds palīdz.” Savulaik Ērika strādājusi kolhozā, sešus gadus bijusi pastniece.
Sirmgalve daudz stāsta par to, ko piedzīvojusi strādājot, ne ar vārdu neizpaužot, kā jutusies tad, kad atlikusi malā aktīvās darba gaitas, kad diena sākusies un beigusies četrās mājas sienās. “Nav agrākā mundruma, tāpēc ikvienā mājas darbā jāieliek vairāk piepūles. Dažkārt visu dienu rosos, lai tikai nevajadzētu sēdēt ar klēpī saliktām rokām. Daudz domāju par jaunības gadiem. Kad avīzē izlasīju rakstu par Ādamu, tā arī izsaucos: “Tas tak mūsu muzikants!”. Jaunībā biju naska ballēs gājēja. Tuvējo saimnieku lielos šķūņus izgreznoja ar meijām, uzaicināja Adi ar akordeonu, dancojām līdz ausa rīta gaisma. Tagad vairs nekā,” nopūšas Ērika. Ne vārda par vientulību, tomēr tā jaušas ik nopūtā, ik skatienā, ik asarā. Tas tāpēc, ka “Māliņu” saimniece nav radusi žēloties, jo domu smagumu viņa glabā sevī. Ja viņa to atklātu, nebūtu neviena, kas sadzird garajos novakaros. Arī tuviniekus Ērika nevēlas sarūgtināt ar žēlošanos, jo viņiem jātiek galā ar savām rūpēm.
“Nav jau tā, ka es tikai pa mājām vien esmu dzīvojusi. Kādreiz bieži braucu ciemos pie dēla uz Ļaudonu, uz Rīgu pie mazbērniem un mazmazbērniem aizbraucu. Arī tagad brauktu, bet nav agrākā spēka,” Ērikas balsī atkal ierunājas vientulīgas skumjas. Lai tās aizgainītu, viņa steidz stāstīt, cik liela saimniecība kādreiz bijusi “Māliņos” – divas govis, cūkas, vistas.
Pamanījusi, ka paraugos un tālruņa pusi, Ērika bilst: “Labi, ka ir telefons, kad piezvanu tuviniekiem, jūtos kā izciemojusies, pēc balss jūtu, kāds viņiem noskaņojums. Dažreiz norunāju tik daudz, ka sabīstos, kā no pensijas samaksāšu, bet citādāk nevaru. Varētu kādreiz aiziet ciemos pie kaimiņienes, bet viņai ir vīrs, kur divi, tur trešais ir lieks.”
Vēl brīdi Ērika ļaujas stāstam par piedzīvoto, tad nosaka: “Nav man ne skumji, ne garlaicīgi, ne vientuļi!” Gribas noticēt, ka tā patiesi ir, tikai kāpēc pār sirmgalves vaigiem atkal norit pa asarai, bet roka sniedzas pēc tālruņa klausules un fotogrāfijām.
