31. Biežāk tomēr Jāni varēja sastapt pie dāsniem pudeles brāļiem, kuri labpārt dalījās visā, kas viņiem bija, neprasīdami par to pretim neko. Tomēr Leščinskis bija vīrs, kurš mēdz uzdoto padarīt pamatīgi un līdz galam.
31.
Biežāk tomēr Jāni varēja sastapt pie dāsniem pudeles brāļiem, kuri labpārt dalījās visā, kas viņiem bija, neprasīdami par to pretim neko.
Tomēr Leščinskis bija vīrs, kurš mēdz uzdoto padarīt pamatīgi un līdz galam. Turklāt, šis bija īpašs gadījums, jo Laucim tika konstatēta tuberkuloze atklātā formā. Tas nozīmēja, ka ikviens, kurš bija nonācis ar šo vīru tiešā kontaktā – saskūpstījies, dzēris no vienas glāzītes vai gulējis zem vienas se-
gas -, visticamāk arī bija inficējies un tādā pašā veidā varēja aplipināt visus savus tuviniekus un draugus.
Situāciju labi pārdomājis, policijas pilnvarnieks devās uz pagasta iecienītāko “bodi” un aprunājās ar ņipro veikalvedi Agru. Nepagāja ne pilnas desmit minūtes, kad viņam jau bija zināmas trīs mājas, kurās būtu vērts iegriezties. Ne mirkli nevilcinādamies, patuklais vīrs ķērās pie darba.
“Puriņos” dzīvoja divi sirmi, līki vecīši. Abi bija labi ieredzēti un visās situācijās izturējās ar cieņas pilnu mieru. Taču pagastā klīda valodas, ka vecais Puriņš tecina kandžu, ar ko dzirda savus izpalīgus malkas vešanas, siena kraušanas un kartupeļu lasīšanas talkās.
Iebraucot māju pagalmā, policijas pilnvarotajam pretim iztecēja mazs, melns šunelis garu, cirtainu spalvu. Tas rēja bez īpaša niknuma, vairāk tikai saimniekus brīdinādams par negaidīto viesi. Kad Leščinskis izkāpa no pelēkā “žigulīša”, šunelis pieskrēja viņam klāt, sabozies piedūra purnu ceļgalam, tad apostīja zābakus, stīvi paluncināja asti par zīmi, ka apskate beigta, un aiztecēja atpakaļ uz māju. Suņa rejas izdzirduši, uz lievenīša bija iznākuši abi saimnieki. Sirmās galvas baltoja uz pelēko durvju fona kā divas pārziedējušas pienenes. Vecītes sažuvusī sejiņa laistījās sirsnīgā smaidā. Večukam bija stingri sakniebtas lūpas un vaicājoši savilktas uzacis.
– Labs rīts jūsmājās! Vai ciemiņus gaidījāt, – mundri uzsauca policists, no biksēm putekļus norausdams.
– Paldies! Bet kas tad policista kungam pie mums meklējams? – patiesā izbrīnā atjautāja saimnieks.
Par atbildi Leščinskis nokremšļojās un pakasīja pakausi.
– Ir viena tāda lieta, – viņš teica, domīgi rudās roņa ūsas kasīdams. – Jūs jau arī laikam būsiet dzirdējuši, ka vakar ap pusdienlaiku pie “Ratnieku” mājām atrasts miris cilvēks.
Vecīši saskatījās un piekrītoši pamāja.
– Redzat, to cilvēku sauc Jānis Laucis, un viņš varētu būt vienu brīdi dzīvojis arī jūsu mājās, – policists turpināja.
Vecīši saskatījās vēlreiz, taču šoreiz skatiens pauda jautājumu. Policists brīdi vēroja viņus, tad, atbildi nesagaidījis, turpināja:
– Sliktākais ir tas, ka šis cilvēks ir slimojis ar tuberkulozi atklātā formā. Visi, kuri bijuši ar viņu ciešākā kontaktā, arī var būt inficēti. Nu, saprotat, ja esat dzēruši ar viņu no vienas krūzītes tēju, tad arī jūs varat būt slimi, – bargi nobeidza Leščinskis.
– Vai die”! – ievaimanājās vecīte un smagi uzgūla durvju stenderei. – Tad tas būs tas cilvēciņš, kas pirms kāda mēneša te bija! Par Jāni viņu sauca, bet to uzvārdu ne nu prasījām, ne viņš ar teica. Es jau toreiz domāju, ka ar to cilvēku nav kaut kas labi, – viņa iešņukstējās un aizklāja ar priekšautu seju.
– Sieva, nerunā nu niekus, – Vīrs viņu strupi apsauca. – Ne nu tas bija riktīgi, ne kā! Tas, kas pie mums dzīvoja, bija īsti riktīgs cilvēks. Ij” savu šņabuku iedzēra, ij” meitas pamīlēja. Tev tik vienmēr viss ir slikti, – večuks bozās.
– Tu neapjēdz, ko runā, – vecīte caur asarām dusmīgi izgrūda. – Tu neesi izbaudījis, kā ir, kad visa dzimta, viens pakaļ otram, aiziet aizsaulē, bet es zinu. Es esmu to pieredzējusi.
Večuks par atbildi izvilka no kabatas baltu mutautiņu un dusmīgi nošņauca degunu. Taču sievu tas neietekmēja. Viņa runāja tālāk savu runājamo, tikai tagad to adresēdama policijas pilnvarotajam.
– Jūs nemaz iedomāties nevarat, cik tuberkuloze ir šausmīga, policista kungs! – viņa teica. – Man ar šo sērgu nomira tēvs, māte un trīs gadus par mani vecāks brālītis. Taisni jābrīnās, kā pati toreiz dzīva paliku. Tak jau domāju, ka viss beidzies, bet nekā, – viņa iešņukstējās un aizklāja ar priekšautu acis.
– Neklausieties jūs manā Anniņā, policista kungs, – viņa jau allaž no mušas izbrūķē ziloni, – večuks mēģināja jokot.
