Dzīvi pagastā vislabāk prot novērtēt tie, kas tajā dzīvo. Vienā svaru kausā viņi liek pozitīvo, otrā – negatīvo.
Dzīvi pagastā vislabāk prot novērtēt tie, kas tajā dzīvo. Vienā svaru kausā viņi liek pozitīvo, otrā – negatīvo. Atkarībā no tā, kurš kauss vairāk sveras lejup, domā, ko darīt, lai viss būtu līdzsvarā, – veido vispusīgu kultūras un sporta dzīvi, pulcē kopā pensionārus, aktivizē sociālo darbu un tamlīdzīgi.
Tā notiek arī rajona mazākajā pašvaldībā – Līgo pagastā. Par to stāsta pensionāre Veneranda Muižniece.
“Dzīve laukos nav iedomājama bez gados vecāku cilvēku aktivitātēm, tāpēc jau veidojam pensionāru padomi, tajā rosās ikviens, kam netīk sēdēt mājās. Reizi mēnesī pulcējamies sanāksmē, lai runātu par pensionāru aktivitātēm un mūs skarošām problēmām, sveicam tos ļaudis, kas piepulcējas pensionāru pulkam, kā arī jubilārus. Ne visiem vecajiem cilvēkiem iespējams no mājām nokļūt līdz pagasta centram, tāpēc talkā nāk pagasta autobuss, kas piestāj gandrīz katrā ceļa galā. Galvenais ir saņemties, saposties, iekāpt autobusā un jau pēc neilga laika kļūt par kāda pasākuma dalībnieku.
Ar nepacietību un interesi sekojām remontam pagasta kultūras namā, kas tagad ir gaišs, silts un patīkams. Pagastā nodibinājām sieviešu klubu “Kamenīte”. Arī pati piedalījos kluba dibināšanā. Tikšanās regulāri notiek pirmdienās. Kultūras nama remonta laikā kopā sanācām pagasta bibliotēkas gaitenī. Bija šauri, bet tas mums netraucēja, jo galvenais ir griba darboties.
Ne vienmēr pasākumos vajadzīgs ārējais spožums, lepni galdi un dārgas dāvanas. Galvenais, lai tajos valdītu saskaņa, prieks un savstarpēja mīlestība citam pret citu. Tā mēdz būt pensionāru pasākumos. Piemērs ir Ziemassvētku eglītes pasākums pagasta pensionāriem. Ārkārtīgi vēlējos, lai tā izdotos, tāpēc iekšējas atbildības mudināta pirms tā piecēlos pulksten 3.00 no rīta, pulksten 10.00 biju kultūras namā, lai visu sagatavotu. Patīkami, ka gados vecākus cilvēkus priecē bērni, jo tā satiekas vairākas paaudzes. Arī pensionāriem domātajā svētku pasākumā viņi bija kopā ar mums. Bērnu atraisītība, izdoma un dzīvesprieks neļāva arī “Kamenītei” palikt malā, tāpēc rādījām, ko protam. Uzdrošinājāmies dejot līnijdejas un tautiskās dejas, piedalīties “Mēmajā šovā”, kā vienmēr šādos pasākumos bija arī dejas. Tiesa, vīrieši pensijas vecumā tomēr ir slinkāki nekā sievietes, tāpēc nekas cits neatlika, kā dejot citai ar citu. “Kamenīte” ir uzstājusies arī vairākos citos pasākumos, tāpēc mēs, kluba dalībnieces, jūtamies pārsteigtas, ka martā nemanot paies divi gadi kopš kluba izveides. Domāju, ka tradicionālas būs arī pensionāru rokdarbu izstādes, jo ikviena prot izšūt, adīt, tamborēt vai darīt vēl ko citu. Manuprāt, tas ir ārkārtīgi interesanti, ja katram cilvēkam piemīt kāds talants, kāda nav citam.
“Kamenītes” vadītāja ir Gaida Šķipna, viņa neļauj apsīkt izdomai un darboties priekam. Tikšanās reizēs runājam par problēmām, kas nomāc, jo, tiekot uzklausītām, kļūst vieglāk. Par katru kluba dalībnieci iespējams pateikt ko labu, jo neviena neuzdod jautājumu: “Kas man par to būs?” Galvenais, lai visi justos labi. Priecājamies, ja klubā iesaistās jaunas dalībnieces, saprotam, ja kāda dalībniece dažādu objektīvu iemeslu dēļ nevar ierasties.
Pie mājas man šogad krāšņi ar baltiem ziediem zied sniegaroze. Tai nekaitē ne sniegs, ne sals. Tā spītīgi zied. Reizēm domāju, ka arī mēs – “Kamenītes” dalībnieces – līdzināmies šai puķei, jo ziedam par spīti visam – mazajai pensijai, pieticībai un veselības problēmām.”
Līgo pagasta pensionāres Venerandas Muižnieces stāstījumu pierakstījusi Malda Ilgaža
