Vienā rītā pie mums ar lauleni ieklumburo kaimiņš Jēcis ar savu Amāliju, aizkusis iekrīt krēslā un rauj vaļā savas gudrības. Dzīve esot skaista, vajagot tikai skaisti dzīvot, bet, ja kādam nesanākot, tas esot tukšpauris.
Vienā rītā pie mums ar lauleni ieklumburo kaimiņš Jēcis ar savu Amāliju, aizkusis iekrīt krēslā un rauj vaļā savas gudrības.
Dzīve esot skaista, vajagot tikai skaisti dzīvot, bet, ja kādam nesanākot, tas esot tukšpauris.
Viņu un vēl septiņus zeperus mamma esot barojusi ar lupatiņā ievīstītu maizes piciņu. Kad brēkuši, tā uzreiz mutē to vīstokli. Un visi esot izauguši varen spēcīgi.
Patiešām – Jēcim jau devītais gadu desmits, bet nemaz negudro par iešanu pie Svētā Pētera.
Tagad katram zeperim vajagot pie pakaļas kaut kādus tur pamperus, dažādus biezenīšus, auklītes un citas padarīšanas. Viņi savas padarīšanas kārtojuši rudzu nopļautajā laukā. Tikai rugāji dūrušies dupsī, jo rugāji pagari, kā jau ar sirpi pļautos rudzos.
Neviens pagastvecis nenācis šos lūkot, nedz māte skrējusi, lai viņiem dotu pabalstu, ar visu galā tikuši pašu spēkiem. Kurš sasniedzis piecus gadus, tas gājis vistas, zosis, vēlāk – cūkas, aitas, govis ganīt. Tā sakot, pēc izaugsmes.
Kamēr Jēcis aizkūpina pīpi, Amālija turpina: “Mīlīši, vai atceraties tos gadus, kad tie bezdarbnieki no pilsētām tika sūtīti uz laukiem? Pie mums divas nedēļas, es teikšu, īstie slaisti vāca no lauka akmeņus – viens sievišķis un divi vīrieši. Viens gan bija tīri mīlīgs, tā luncinājās, acis vien spīdēja uz sievišķiem. Negribēja ēst skābputru un dikti lamāja, ka maz maksājot – 35 santīmus stundā vīrietim un 25 santīmus sievišķim. Mēs neskaitījām ne tos santīmus, ne stundas. Galvenais bija padarīt darbus.”
Tāda tā dzīve esot bijusi visos laikos – kam vieglāka, kam grūtāka…
“Jā, jā,” Jēcis, ievilkdams dūmu, piebilst. “Mana Amālija arī varen trekna palikusi, vairs nav spējīga izslaukt gotiņu, nedz ruksi pabarot, prasa tik pēc zivju tefteļiem, frikadelēm. Tie esot mīkstāki, nav vajadzīgi zobi.”
Amālija saskaišas: “Apsmej vien manas miesas, diez ko labāks neesi arī tu, nesen izkrita pēdējais zobs. Tu arī ēd un slavē tos zivju tefteļus. Bet man tā sāp kājas, ģimenes ārste teica, lai braucot pie Rīgas dakteriem, varbūt līdzēšot. Pie tikšanās lai iedodot kādus 50 latus, tā sakot, lai būtu maigāki un sāktu domāt. Kur lai es rauju tos 50 latus? No pensijas nekas pāri nepaliek.”
Jēcis piebilst: “Es tos piemetīšu.”
“Piemetīšu, piemetīšu, par ko tad dzīvosim līdz nākamajai pensijai?”
“Rozālij,” Amālija uzrunā manu lauleni, – “vai tu dzirdēji, kā tie Rīgas dakteri apsmucējušies, padomā – tādi tūkstoši!”
Jēcis iesprauž savas gudrības: “Kamēr būs aitas, būs arī cirpēji, nu, tie apsviedīgie. Nu esot uzlaists Knābs, nez vai šoreiz tos blēžus saknābs vai izslīdēs sveikā? Jā, naudai liela vara, pat velns tās priekšā dancojot, ko nu par cilvēku. Tas mūsu Kalvīša kungs arī nav lojāls attiecībā pret pensionāriem, nesen solīja pensiju šai gadā palielināt pat par 9 latiem mēnesī, nu sanāk tikai par 4 latiem. Saprotama lieta – naudiņas trūkst, un vēl koki gāžas uz tām elektrības līnijām. Tādu postu – vadi neiztur, trūkst, līdzi aizrauj stabus, māju jumtus.
“Kad tuvojas Saeimas vēlēšanas, visu partiju kungi ir lojāli. Ne tikai palielina pensijas, labo ceļus, sola daudz ko vēl labāku. Gaidi!”
Amālija piebilst: “Ventspili arī privatizēšot, tikai šoreiz par latiem, nevis par papīrīšiem.”
Jēcis papildina: “Nu ne jau Ventspili, bet tās trubas, pa kurām krievi pumpē to naftu.”
Amālija iestarpina: “Vai, vai, kur tad paliks Lemberga kungs?”
Jēcis saskaišas: “Kur, kur, nu skaidrs, ka turēsies pie tām trubām, tajās plūst balta nauda!”
Tādā virzienā ritēja mūsu domu apmaiņa. Grūti pretoties kaimiņam, jo viņš tiesīgs izteikt savas domas, nedrīkst šo aizvainot ar pretējām – kaimiņš paliek kaimiņš.
Palieciet sveikiņi līdz nākamajai reizei!
Vectētiņš no Līgo
