33. Ierūcās motors. Pa sauso ceļu automašīna viegli izripoja no Puriņa pagalma. Gluži nepareizā toņkārtā kādu melodiju dungodams, Leščinskis nogriezās pagasta centra virzienā.
33.
Ierūcās motors. Pa sauso ceļu automašīna viegli izripoja no Puriņa pagalma. Gluži nepareizā toņkārtā kādu melodiju dungodams, Leščinskis nogriezās pagasta centra virzienā. Nākamā pārbaudes vieta viņa sarakstā bija septītais dzīvoklis daudzdzīvokļu mājā numur trīs, kurā lielākas un mazākas iedzeršanas gadījās bieži.
Tomēr šoreiz Leščinskis gaidīja vilšanās. Nosmulētās dzīvokļa durvis bija slēgtas, un pat vienmēr visu zinošā lejas kaimiņiene Vilku Alīde nevarēja pateikt, kur Trofimovi ar saviem trim bērniem un dzērāju varzu palikuši.
Velti izklaudzinājies un izsaucies, Leščinskis izgāja nobradātajā un dangu dangās izbrauktajā mājas pagalmā. Abpus durvīm kāds bija mēģinājis iekopt puķu dobes, taču nezināmu apstākļu dēļ šis pasākums palicis pusceļā. Nu akmeņu iežogotajos laukumos līdz ar flokšiem un kliņģerītēm galvas šūpoja treknas balandas, smilgas un nātres.
– Eu, puikas, panāk šurp, – strupi uzsauca policists bariņam zēnu, kuri turpat mājas priekšā dzenāja bumbu, riskēdami nosmulēt pagalma malā izžauto veļu.
Puišeļi nāca negribīgi, bikses raustīdami un galvas nodūruši. Taču izdzirduši, ka runa ir nevis par viņu kārtējiem nedarbiem, bet Oļģertonkuli no septītā dzīvokļa, kļuva līksmi. Viņi piekrītoši māja ar galvām un stāstīja cits caur citu, ka iepriekšējā naktī pie “tupikiem”, tā žargonā pagasta ļaudis saukāja šo dzērāju kompāniju, bijušas kārtējās dzīres. Tomēr puikas nezināja teikt, kur kompānija rīta agrumā palikusi.
Dusmīgi nospļāvies, Leščinskis atkal sēdās mašīnā. Bija silta un saulaina piektdienas pēcpusdiena. Pilnvarnieka prāts tā vien nesās likt darbus pie malas un nedaudz atpūsties pēc nedēļas saspringtās steigas. Darbotiesgribu lielā mērā mazināja arī drīzā atvaļinājuma nojausma. Par to domājot, Leščinskis silti pasmaidīja. Viņš bija iecerējis brīvo mēnesi veltīt nevis dažādu sīku mājas darbu apdarīšanai, kā tas notika citiem gadiem, bet pats savam priekam: aizbraukt pie brāļa uz Baltkrieviju, kur nav būts jau gadus trīs, apciemot sievas radus Lietuvā…
Tuvās nākotnes ieceru iejūsmināts, Leščinskis pieturēja pie kafejnīcas, ko viņš atļāvās tikai ārkārtējos gadījumos. Ikdienā policijas pilnvarnieks parasti ēda mājās vai arī, kur ceļmalā piestājis, uzkoda sviestmaizes un iedzēra kafiju no termosa. Tas bija vienīgais veids, kā kaut mazliet ietaupīt no pieticīgās algas.
Leščinskis pasūtīja porciju desiņu ar sutinātiem kāpostiem un pudeli bezalkoholiskā alus. Ēda nesteidzīgi, tīksmi izbaudīdams katru kumosu. Kad maltīte gandrīz jau bija galā, kafejnīcā grīļīgā gaitā iesteberēja divi vietējie pudeles brāļi. Tā kā abi bija jau krietni iesiluši, tad varēja pārvietoties, vienīgi viens otru balstot. Kompozīcijas centrālo asi veidoja izstīdzējis sarkanmatis sen nemazgātā un pamatīgi sagumzītā kreklā. Tā kā kājas puisim vairs lāgā neklausīja, tad viņš savām garajām, kaulainajām rokām bija apvijis drauga kaklu un turējās tik cieši, kā pie mātes turas bērns, kurš baiļojas pazust. Augumā mazākais krietni drošāk stāvēja uz kājām. Lai gan seja vīrelim bija jauneklīgi žirgta, taču mugurā kūkums kā kādam večukam un rokas drebēja, pusstopam salasītos melnos santīmus uz letes uzberot.
– Memmiņ, mums vienu “maziņo”, – viņš teica ar tādu pašapziņu, it kā veselu zelta kalnu būtu bārmenei priekšā nokrāvis.
– Jā, mums vienu “šļukiņu”, un tad mēs klusi un mierīgi dosimies uz čučiņu, – apstiprināja izstīdzējušais, kalsno seju ar reibuma aizmiglotajām acīm uz letes pusi pagriezis.
Bārmenei, slaidai gaišmatei dekoratīvi ieēnotām acīm, perfekti veidotiem uzacu lokiem un cītīgi koptām rokām, dzērāju uzruna nepatika.
– Kas es jums par memmiņu, – viņa dusmīgi atcirta, pudeli sniegdama un zīmīgi uz Leščinski šķielēdama.
Bet tas nebija skubināms. Pats cēlās un satvēra tuklāko vīreli pie elkoņa, pirms tas vēl paguva iebāzt pudeli kabatā. Tad bargi noprasīja:
– Ko tad jūs, puiši, jau dienas vidū pilnā?
Negaidītā uzbrukuma pārsteigti, abi vīri vienā mirklī bija uz pusi skaidrāki nekā kafejnīcā ienākot.
– Mēs jau neko tādu… Mums jau tikai…,- viņi stomījās, nespēdami izdomāt neko sakarīgu.
– Varbūt pie Oļģerta jaunajās mājās dzērāt, – Leščinskis viltīgi pasmīnēja.
Sapratuši, ka nevis viņi, bet paziņa interesē policistu, abu žūpas sarosījās. Apaļīgais kā pupas nobēra: – Viņš noteikti ir “Zaķīšos”. Tur jau dzeramā nekad netrūkst. Un vecajam Vīksnam tak šajās dienās ir jubileja, tad jau tur vajag iet zaļi.
