Es viņu redzēju parkā uz sola. Mazu, nosmulētu, samirkušu, tik nelaimīgu, ka gribējās to piespiest sev klāt. Likās, lāčuks raud. Aizmirsts vai pamests?
Es viņu redzēju parkā uz sola. Mazu, nosmulētu, samirkušu, tik nelaimīgu, ka gribējās to piespiest sev klāt. Likās, lāčuks raud. Aizmirsts vai pamests?
Galu galā – kam vajadzīgs tāds neizskatīgs lācītis. Vai veikalā spožu rotaļlietu trūkst?! Automašīna, importa šaujamais, Bārbija. Vēlāk dators. Arī puķes liekas neinteresantas. Kam nav ko darīt, lai ar tām niekojas. Kāja nesaudzīgi samin piesaulē no zemes izlīdušu ziediņu. Maize? Ko nu par tik ikdienišķām lietām! Brūns rieciens pa roku galam tiek aizmests projām. Kas par to, ja citam tā pietrūks…
Ko tās vecenes braukā ar autobusu, ja nevar nostāvēt kājās, – nīgri nosaka plecīgs puišelis un labpatikā, izstaipījis kājas kā runcis, aizver acis. Viņam blakus ar iepirkumu somu stāv sirma māmuļa un jauna sieviete, kura gaida bērniņu. Ak, aizsnidzis ceļš uz māju? Velti raudāt, gan jau kāds to atraks. Aka aizbirusi? Kāda man tur daļa? Ābeles nosalušas? Nebija jau mūsu. Nav mans, nav mūsu. Līdz beidzot sasalst sirds. Kad melni zari pašā vasaras vidū, un paša bērni, no apkārtējo sāpēm sargāti, tev to pašu atpakaļ dod. Tad nāk jautājums – varbūt pats cilvēcīgākais: – No kurienes viņi tādi radušies?
Varbūt nekas vēl nav nokavēts, jo dzīve taču neapstāsies ne šodien, ne rīt. Tās tecējums ir mūžīgs – manī, bērnos, bērnubērnos, citos cilvēkos. Tāpēc nekautrēsimies no mazā lācīša! Atļausim bērniem ar to spēlēties ilgi jo ilgi. Arī lieli būdami, paņemsim to rokās. Pasēdēsim un ieklausīsimies sevī, citos.
Vai kāds taujāja pēc manis? Esmu tepat.
