Toties te oda pēc acetona. Nomelnējušais katliņš uz plīts malas liecināja, ka pavisam nesen te tikusi tvaicēta kāda viela.
35.
Toties te oda pēc acetona. Nomelnējušais katliņš uz plīts malas liecināja, ka pavisam nesen te tikusi tvaicēta kāda viela. Vai nevarēja būt tā, ka vecais Vīksna izgatavoja magoņu salmu uzlējumu, ko vēlāk pārdeva vai ar ko maksāja saviem izpalīgiem? Te, meža malā, kur, kā tautā saka, ar dievu uz pusēm rēķini, varēja ne tādas lietas vien savā dārzā izaudzēt.
Tomēr, lai sāktu šķetināt tik nopietnu lietu, bija vajadzīgi pārliecinoši pierādījumi. Leščinskim pagaidām tādu nebija. Bet varbūt skaidrību varēja iegūt, ieskatoties blakusistabā, no kuras ik pa laikam atskanēja kā vaidi, kā nopūtas? Protams, ka vecais tur kaut ko slēpa, taču ar varu rīkoties Leščinskis nedrīkstēja. Visu ātri apsvēris, viņš nolēma izspēlēt mazu joku.
– Man ir tādas ziņas, ka tu mājā bez atļaujas glabā ieroci, – viņš teica, gandrīz simtprocentīgi pārliecināts, ka nekāda ieroča “Zaķīšu” saimniekam nav.
– Kura žagata tad tev tādas muļķības izkladzināja? – vecis satrūkās. Dziļos dobuļos iegrimušās acis iemirdzējās patiesā aizvainojumā. Saulē un vējā apbrūnējušajos, no vecuma un pieticīgā uztura sažuvušajos vaigos pavīdēja pat tāds kā sārtums.
– Nav svarīgi, žagata vai vārna. Man ir rakstisks iesniegums, ko esmu tiesīgs pārbaudīt, – policists neatlaidās.
– Ko nu muldies, – vecis savēcināja rokas, nespēdams rast pietiekami izteiksmīgus vārdus, lai atspoguļotu savu pārsteigumu un sašutumu.
– Kur tad nu es… kas tad nu man… vai nu tāds ierocis no gaisa krīt…, – viņš stomījās.
– Bet ja nu es pameklētu? – neatlaidās Leščinskis, juzdams, ka vecis ir izsists no līdzsvara.
– Tak meklē! Ja ko atradīsi, es būšu patiesi pārsteigts, – viņš attrauca, pavisam apjucis.
