Šajā Dieva pasaulē ir daudz tādu vietu, kas ārēji ne ar ko neizceļas apkārtējā ainavā, tomēr dīvainā kārtā ar milzīgu spēku pievelk cilvēkus. Viņi turp tiekušies visos laikos, nereti svaru kausos liekot pat savu dzīvību.
“Šajā Dieva pasaulē ir daudz tādu vietu, kas ārēji ne ar ko neizceļas apkārtējā ainavā, tomēr dīvainā kārtā ar milzīgu spēku pievelk cilvēkus. Viņi turp tiekušies visos laikos, nereti svaru kausos liekot pat savu dzīvību. Mēs zinām, cik tuvu blakus reibinošajam uzvaras priekam stāv drāmas un traģēdijas ceļā uz planētas poliem, augstākajām virsotnēm, lielo upju iztekām un vēl… Bet svaru pievilcējspēka kauss vienmēr izrādījies smagāks,” tā par došanos uz Ziemeļiem raksta lejasciemietis, ģeologs Juris Zaķis.
Viņam šāds pievilcējpunkts bijis Eiropas galējais ziemeļu rags – Nordkaps. “Ikreiz, kad es zvaigžņotā naktī raugos debesīs, manī pamostas Dullais Dauka. Ar acīm uzmeklēju Polārzvaigzni, kas mani atkal un atkal aicina doties uz ziemeļiem. Brīnišķīgā kārtā Vidzeme un Nordkaps atrodas uz viena un tā paša meridiāna. Man atliek soļot pāri tuvējam kalnam, cauri kaimiņmājas pagalmam, tad tālāk – caur igauņu un somu zemi, Lapzemi un norvēģu Finmarkas filki – līdz sasniedzu pasaules malu, kur drūmā vientulībā okeāna krastā stāv Norvēģijas vēju appūsta klints – Nordkaps,” stāsta ģeologs un zemes dzīļu kaprīžu pazinējs, kurš par Nordkapam veltīto triptihu aprakstu konkursā kā balvu saņēmis ceļojumu uz Venēciju.
Dodas ekspedīcijās
Pēc vidusskolas beigšanas Juris zinājis, ka studēs ģeogrāfiju. Sākot ar trešo kursu, kad sākusies specializācija, viņš izvēlējies ģeoloģiju un ģeomorfoloģiju. Vasaras brīvlaikā viņš kopā ar citiem studentiem devies ekspedīcijās, lai gūtu jaunas zināšanas, skatītu pasauli un, protams, kaut ko nopelnītu. “Sanktpēterburgā tolaik bija Arktikas zinātniski pētnieciskais ģeoloģijas institūts. Kopā ar speciālistiem, kas strādāja institūtā, lidmašīnā devāmies ekspedīcijā uz ziemeļiem. Tā nosēdās kara lidlaukā Hatangā. Tur pārsēdāmies “kukuruzņikā”, lai nokļūtu vēl apmēram 400 kilometrus uz ziemeļiem, tuvāk Čeļuškina ragam Taimiras pussalā. Tā bija absolūti neapdzīvota vieta. Visu vasaru neredzējām nevienu cilvēku. Zinājām tikai to, ka kaut kur citā rajonā arī strādā ģeologu grupa,” stāsta Juris. Viņš atceras, ka rudenī, atgriežoties mājās, Hatangas lidostā ģeologi cits citu apskāvuši kā vislabākos paziņas un brāļus. “Tā ir vienreizēja sajūta, ka pēc vairākiem mēnešiem satiec citus cilvēkus,” viņš piebilst.
Apliecina ar parakstu
Filmās un grāmatās ģeologi tēloti kā skarbi, izturīgi un drosmīgi ļaudis. Par viņiem sacerēti dzejoļi un dziesmas. Juris no personīgās pieredzes saka, citādāk nemaz nevarot būt.
“Iedomājieties, ka jums jāaizbrauc uz tālajiem ziemeļiem un vairākus mēnešus jādzīvo, zinot, ka tuvumā nav ārstu, nav, kas varētu palīdzēt. Mums bija gadījums, ka pa rāciju vajadzēja izsaukt lidmašīnu no Hatangas, lai vienu grupasbiedru nogādātu mājās, bet laika apstākļi bija tādi, ka tā nevarēja pacelties, arī pie mums bija lidojumam nelabvēlīgi laika apstākļi. Magnētisko vētru dēļ pārtrūka sakari. Pagāja nedēļa, kamēr slimnieku izdevās nogādāt viņa dzīvībai drošā vietā,” stāsta Juris. Izrādās, ka pirms došanās ekspedīcijā katram ģeologam vajadzējis ar parakstu apliecināt, ka viņa nāves gadījumā nopelnītā nauda atstājama konkrētai personai, norādot arī šīs personas adresi. “Parakstīšanās brīdī jutos neomulīgi, jo apzinājos, ka var gadīties visādi.”
Vilinoša iespēja
“Iespēja piedalīties ekspedīcijā ikvienam šķita vilinoša. Atmiņas par šo laiku joprojām ir neaizmirstamas un ārkārtīgi spilgtas, tāpēc ziemeļos pavadītās vasaras uzskatu par mūža lielāko piedzīvojumu.” Juris stāsta, ka vasaras ziemeļos ir salīdzinoši īsas. Ekspedīcijas dalībnieki mērķi parasti sasnieguši pēc Jāņiem, tomēr daudzviet vēl bijis sniegs, kas nenokusis arī vasarā. Augusta beigās, kad mēs Latvijā vēl steidzam gozēties siltajos saules staros, ģeologi drebinājušies dzestrajā vējā, jo gaisa temperatūra nokritusies zem nulles, tāpēc septembra vidū vajadzējis atgriezties mājās.
Juris stāsta, ka tik tālu nav bijis iespējams nogādāt vajadzīgo tehniku, lai izdarītu urbumus, tāpēc grupa sadalījusies pa pāriem. Katrs pāris gājis pa noteiktu maršrutu un detalizēti aprakstījis visus atrastos un izpētītos iežus. Galvenais amatrīks bijis ģeologa āmurs, lai no ieža atdalītu nelielu paraugu. Tā atrašanas vieta iezīmēta ģeoloģiskajā kartē. Paralēli iežu izpētei veikti arī radiācijas mērījumi, jo uzdevums bijis īpašu vērību pievērst urāna rūdai, izmantojot speciālu ierīci.
“Pirmajā ekspedīcijā mums izdevās atklāt minerālus – grafītu, parītu un pirītu, kas liecināja, ka iespējama arī meklētā urāna rūda, tāpēc nākamajā vasarā atkal devāmies uz 30 kvadrātkilometrus lielo zemes pleķīti. Kopā ar mums šoreiz strādāja arī spridzinātāju brigāde,” stāsta ģeologs. Diemžēl urāna krājumi bijuši pārāk mazi, lai valsts tērētu lielus līdzekļus tās ieguvei. Atradne tā arī palikusi bez ievērības. Tomēr šis fakts nespējis aizēnot Jura ieguvumu – skarbās, bet ārkārtīgi skaistās dabas veidojumu vērošanu. “Vasara beidzās, uzsniga sniegs, upes un ezeri aizsala. Gaidot lidmašīnu, kam vajadzēja ierasties pēc mums, bijām nosprauduši provizorisku skrejceļu un nolēmām pāriet upi. Pa ledu tikām līdz tās vidum, kad atskanēja brīkšķis un jutām, ka krītam. Dziļi neiekritām, jo pirmajai sekoja nākamā ledus kārta. Tas Sibīrijas upēm ir raksturīgi, jo saistīts ar ūdens līmeņa krišanos. Iedomājieties pasaku par sniega karalieni un viņas pili. Tieši tik fantastiski ir leduskristāli upēs un ezeros. Sibīrijas galējo ziemeļu skaistums nav vārdos aprakstāms.”
Apēd vienu briedi
Juris stāsta, ka pirms ierašanās bāzes vietā iepriekš tur nogādāta pārtika, lai tās pietiktu visai vasarai, – milti, gaļas konservi, kaltēti sīpoli, viss galvenokārt konservētā un kaltētā veidā. Malkas grēdai līdzinājies Latvijā ražotā sviesta paciņu krāvums. “Pārtiku sagādājām arī paši. Ēdienkartē katru dienu bija lašveidīgās zivis, polārajā tuksnesī vasarā milzīgos baros ligzdoja meža zosis, un kur tad vēl savvaļas ziemeļbrieži! Taimiras pussala ir vienīgā vieta pasaulē, kur tie vēl saglabājušies. To gaļa bija mūsu galvenā pārtika, kas deva lielu enerģiju, jo bagāta ar kalorijām un vitamīniem. Pa vasaru katrs apēdām vairāk kā vienu briedi. Kad vēlāk vajadzēja tukšot konservu kārbas, enerģija noplaka. Mums visiem bija līdzi arī ieroči. Balto lāci tomēr nesastapām, tikai redzējām pēdas,” stāsta Juris.
Viņš ikvienam cilvēkam iesaka kaut reizi atbrīvoties no ierastās profesijas ierobežotā redzesloka, lai izjustu savu vienotību ar dabu. “To pa īstam var izjust tas, kas to mīl, saudzē un sargā, jo paies gadu miljoni, un “par tavu kādreizējo eksistenci liecinās tikai fosīlijas iežos, kas vienaldzīgi dēdēs neapdzīvotā pasaulē. Ko gan, cilvēk, vērtas ir tavas alkas pēc slavas, varas un bagātības? Īsti tev pieder tikai tas, kas tev nepieder: kalni, okeāns, debesis – visa šī brīnišķā pasaule. Priecājies par to īso laika sprīdi, kad tev dota iespēja būt tajā!” novēl ģeologs.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Juris Zaķis.
– Dzimis: 1940.gada 6.oktobrī Lizuma pagasta “Kalnaiņos”.
– Mācījies: tolaik Lizuma septiņgadīgajā skolā, Gaujienas vidusskolā, Jaunpiebalgas vidusskolā, studējis Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē.
– Darbs: Valsts meliorācijas projektēšanas institūts, Vides aizsardzības komiteja, Zemes dzīļu inspekcija, šobrīd – Valsts zemes dienests.
