37. Lielpilsētā pietika ar to, ka esi skaists un iznesīgs. Tad varēja iespraukties vienā vai otrā uzņēmumā, kur saimniecei maigāka sirds, un dzīvot zaļi.
37.
Lielpilsētā pietika ar to, ka esi skaists un iznesīgs. Tad varēja iespraukties vienā vai otrā uzņēmumā, kur saimniecei maigāka sirds, un dzīvot zaļi. Tāpat Rīgā netrūka bagātu kundzīšu jau gados, kuras labprāt izmaksāja “mīļajam puisēnam” jau par to vien, ka viņš tām pakutināja sānus. Laukos tā nevarēja. Te katrs santīms bija jānopelna smagā darbā.
Šī atziņa Olafu dzina izmisumā, bet vienlaikus arī mudināja meklēt, vai tiešām nav kāda izeja, ko laucinieki savā cietpaurībā vienkārši nav pamanījuši. Ar lielu interesi viņš pētīja un salīdzināja cenas trīs pārtika preču veikaliņos. Tad tikpat rūpīgi izcilāja nedaudzās flaneļa kleitas un kreklus, gumijas zābakus un galošas, čuguna katlus un pannas, ko piedāvāja Laučos vienīgais rūpniecības preču veikals. Krietnu brīdi vīrietis uzkavējās tirgus laukumā, kur veikli darboņi lauku sieviņām piedāvāja ārzemnieku jau krietni apvalkātus džemperus un kurpes, kas cenas ziņā bija tikai nedaudz lētāki kā pilnīgi jauna tāda paša veida prece pilsētā. Visbeidzot Olafs iegriezās grāmatnīcā, aptiekā un bibliotēkā, pēdējā uzkavējoties visilgāk: kā jau inteliģents cilvēks, viņš juta nepieciešamību pāršķirstīt “Panteru”, “Klubu” un “Laternu”.
Lai gan vīrietis rīkojās tiešām ļoti nesteidzīgi, tomēr Lauču pagasta centra apskate neaizņēma vairāk kā četras stundas. Mājās atgriezties vēl negribējās, tāpēc viņš iegriezās kafejnīcā. Ēdienkartei tikai acis uzmetot, kļuva skaidrs, ka līdz Rīgas krogu izsmalcinātībai šeit vēl tālu. Skābi saviebies, lai visi redzētu, ar kādu pieredzējušu gardēdi viņiem darīšana, Olafs nevērīgu žestu samaksāja par kausu alus un divām šprotu maizītēm. Telpas stūrī atsēdies, viņš pārmeta kāju pār kāju un ieinteresēti sāka vērot apkārt notiekošo.
Pie blakus galdiņa divi pavisam vēl jauniņi zēni dzēra alu. Viņi tukšoja kausu pēc kausa un pļāpāja tik skaļi, ka gandrīz vai pārspēja magnetofonā skanošo mūziku. Viens otram un katram, kurš vien gribēja klausīties, viņi neskaitāmas reizes apliecināja, ka nekas šajā “zarnu miestā” nav īsti labs. Vai te notika kārtīgi baļļuki, kā tas bija citviet? Nē, jo kultūras nama vadītāja bija gausa un slinka. Vai te bija kārtīgs krogs? Nē, jo nebija neviena kārtīga čoma, kas tādu uztaisa. Pat meitas šajā nomalē bija padevušās miesās izplūdušas un galīgi bez humora izjūtas. Viss te bija jāmaina un līdz pašiem pamatiem, taču neviens nevēlējās neko darīt lietas labā. Viņi abi gan zināja, ko un kā vajag, taču viņiem neviens neko neļāva! Mājās mūždien pa kājām maisījās vecāki ar savām pamācībām, darbā radoši izpausties traucēja aprobežotais priekšnieks, pagasta dzīvē iesaistīties nebija nekādas vēlēšanās, jo “gaisu maitāja” kūtrs pagastvecis…
Te pēkšņi abi pļāpas kā uz burvja mājienu apklusa un baudkārā tīksmē piemiedza acis: kafejnīcā bija ienākušas un pie bāra letes snaikstījās divas pusaudzes gariem, zirgastēs sasietiem matiem. Lai gan krietni izstīdzējušas, meitenes tomēr bija apāvušās kurpes ar augstiem, smagiem papēžiem. Adītie svārciņi abām tik īsiņi, ka grūti izprast, kāpēc meitenes šo neloģisko apģērba gabalu vispār uzvilkušas.
– Kā tu domā, par cik latiem stundā tā blondā būtu ar mieru, – viens pļāpīgais puisis grūda dunku sānos otram un ieķiķinājās.
